Tieši pirms 160 gadiem - 1852. gada 2. februārī - Londonas Flītstrītā tika atklāta pirmā sabiedriskā tualete ar neticami smalku jaunievedumu – ķēdīti ūdens nolaišanai. Šo dienu pieņemts uzskatīt par modernās tualetes dzimšanas dienu, un arī DELFI Izklaide redakcija labprāt atzīmē šos svētkus.
Vienkāršākais risinājums nokārtot dabiskās vajadzības, esot projām no mājām, ir darīt to turpat, kur tajā brīdī atrodies, tomēr vairākums kultūru ap XIX gadsimtu sāka atzīt nepieciešamību pēc privātuma.
Jau senajā pasaulē vairākumā lielo pilsētu bija sabiedriskas tualetes. Lai gan tās izmantoja arī ceļotāji, tomēr galvenie apmeklētāji bija paši pilsētnieki, jo privātu tualešu vēl bija maz.
Romiešiem tualetes bija īpaši svarīgas: imperators Vespasiāns lika uz ielām izvietot urinālus, urīnu savāca un pārdeva audumu baltinātājiem. Līdzīgi kā citi romiešu sadzīves elementi tualetes izzuda līdz ar impērijas sabrukumu.
Pēc Romas impērijas norieta tualešu vai nu nebija vispār, vai šis jēdziens aprobežojās ar mēslu kaudzēm. Hronisti bieži sūrojās par ielu un ēku stāvokli - urīns un atkritumi varēja atrasties burtiski jebkur.
Leonardo da Vinči ieteica, ka sabiedriskām ēkām vienmēr jābūt spirālveida kāpnēm, lai būtu grūtāk tās izmantot dabisko vajadzību kārtošanai.
1358. gadā visā Londonā bija tikai četras sausās publiskās tualetes. Viena no tām atradās uz Londonas tilta, un ekskrementi no tās tecēja tieši upē.
Tualešu skaita pieaugums saistīts ar Viktorijas laikmetu. 1848. gadā pieņemtajā Likumā par sabiedrības veselību atzīta nepieciešamība pēc tualešu izveides, lai uzlabotu sanitāro situāciju.
Lielajā izstādē, kas 1851. gadā notika Kristāla pilī, apmeklētājiem bija pieejamas publiskas tualetes, kuras uzstādīja santehniķis no Braitonas Džordžs Dženingss. Lai segtu uzstādīšanas izmaksas, par to apmeklējumu bija jāmaksā viens penss, un 827 280 cilvēku to arī samaksāja, ļaujot iekasēt tīro peļņu 1 790 sterliņu mārciņu apmērā piecu mēnešu laikā.
Pirmā sabiedriskā tualete, kas atradās uz ielas un darbojās visu diennakti, izskatījās līdzīga rotaļlietu namiņam ar mirdzošām vara caurulēm. Tā atradās blakus Mākslas biedrībai Flītstrītā 95 - tās bija atvērtās labierīcības "džentlmeņiem". Tualeti "lēdijām" atvēra tikai mazliet vēlāk, 11. februārī, Bedfordstrītā.
Par šiem jauninājumiem londonieši varēja pateikties būvuzņēmējam Semjuelam Mortonam Peto un Lielās izstādes rīkotājam Henrijam Koulam. Abi uzskatīja, ka publiskās labierīcības nesīs peļņu - maksa par to lietošanu bija divi pensi.
Cerības uz peļņu tomēr nepiepildījās un bija jāgaida vēl trīs gadi, līdz Londonā pie Karaliskās biržas parādījās pirmās municipālās tualetes, kā arī sabiedriskās tualetes pazemē. Cenu pazemināja līdz vienam pensam, un tā palika nemainīga līdz decimālās valūtas ieviešanai 1971. gadā.
Attēlā: vienas no pirmajām sabiedriskajām tualetēm Eiropā atradās Vācijā - tās iekārtoja atstatus no citām ēkām būvētos namiņos. Daži no tiem joprojām aplūkojami Berlīnē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
