Foto: LETA
Dabā ir iekārtots tā, ka viena dzīvā būtne atrod otru, bet – vai abi paliek kopā līdz mūža galam? Valentīna dienas noskaņās piedāvājam nelielu apskatu par tiem dzīvniekiem, kas dzīves laikā tik bieži nemaina partnerus, kā arī tiem, starp kuriem valda mātītes.

Vai arī dzīvnieku pasaulē divi pretējā dzimuma pārstāvji spēj ilgi nodzīvot kopā? Protams, tas atkarīgs no apstākļiem, kā arī sugas kopienas paradumiem un dzīvesveidu. Domājams, zoodārza dzīvniekiem pretējā dzimuma izvēlē nav daudz variantu, jo bieži vien vienas sugas pārstāvji saprotas arī tad, ja uz zoodārzu atsūtīts kāds dzīvnieks, lai īstenotu vairošanās programmu. Kā tad ir patiesībā?

Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns stāsta, ka nav daudz dzīvnieku, kas patiešām visu savu dzīvi varētu nodzīvot monogāmi. "Daudz biežāk ir sastopama pāra veidošana uz sezonu, un nav runa tikai par zoodārza dzīvniekiem, bet gan savvaļu," skaidro Lielkalns.

Tiesa, arī zoodārzā nav tik vienkārši izveidot saskanīgus dzīvnieku pārus, jo dzīvnieki arī ir izvēlīgi un ar savu raksturu, turklāt nepakļaujas tam, ka viņu sugas pārstāvju zoodārzā nemaz nav tik daudz un ir ierobežota pretējā dzimuma izvēle. Lielkalns par piemēru min zoodārzā kādreiz dzīvojušo tīģerieni Astru: "Trīs svītraiņi brauca precībās, bet neviens nebija labs."

Lai veicinātu dažādu sugu vairošanos, pasaulē izveidoti īpaši iepazīšanās centri, uz kuriem dzīvnieki tiek nosūtīti. Par piemēru Lielkalns min melnos grifus, un to, ka pagājušā gada laikā izšķīlušies un izauguši divi melnie grifi. "Šis pasākums ir ļoti vērtīgs, jo pērn zoodārzos vispār bija izauguši tikai ap 10 jaunajiem melnajiem grifiem, un no tiem divi ir mūsējie," stāsta zoodārza pārstāvis. Arī abi jaunie melnie gribi jau braukuši uz šo iepazīšanās centru, kur satiek svešus savas sugas pretējā dzimuma putnus un iepazīstas, lai, iespējams, nākotnē varētu radīt pēcnācējus.

Trīs svītraiņi brauca precībās, bet neviens nebija labs.
Māris Lielkalns, Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis
Raksturojot dzīvniekus, kuri viens otram ir uzticīgi visu dzīvi, Lielkalns ir piesardzīgs, taču pieļauj – izņēmumi vienmēr pastāv. Dažas dzīvnieku sugas, piemēram, Dienvidamerikas pērtiķi – Bolīvijas naktspērtiķis un kalitriksi, veido īpaši ģimenes struktūru. Tās centrā ir vecāki, mātīte un tēviņš, kuri rada pēcnācējus. Jaundzimušie kādu laiku dzīvo kopā ar saviem vecākiem un palīdz auklēt un aprūpēt savus brāļus un māsas, kas dzimst pēc viņiem, taču paši pēcnācēju radīšanā neiesaistās.

Zoodārzā mīt arī kāds neparasts pāris - naktspērtiķi Noruss un Nana. Abi ir ilgdzīvošanas rekordisti. Parasti šīs sugas dzīvnieki nepārsniedz 18 gadu vecumu, taču Noruss ir 33, bet Nana - 29 gadus veca. Turklāt abi joprojām spējīgi radīt pēcnācējus, kas tūlīt neaiziet bojā, bet ar zoodārza darbinieku palīdzību izdzīvo.

Izteikti matriarhālas attiecības valda surikatu kopienā, kur galvenā ir mātīte, turklāt tā ir viena. Galvenā mātīte var kādu citu sugas māsu izdzīt no bara, ja tā sapārojas ar kādu no tēviņiem, turklāt var pat nogalināt grēkojušās mātītes bērnu. Plašāk par surikatiem un viņu paradumiem lasiet šeit.

Lielkalns stāsta – līdzīga mātīšu apspiešana novērojama arī kailo smilšracēju starpā. "Viņi izmanto kopējas tualetes, un māte tajās iespricē vielu, kas meitas uz laiku padara neauglīgas."

Putnu vidū vispazīstamākie ilgdzīvotāji kopā noteikti ir gulbji, bet Lielkalns min arī zosis un kraukļus. "Uz pēcligzdošanas periodu saites kļūst it kā vājākas, tomēr pavasarī atkal tiek nostiprinātas," stāsta zoodārza pārstāvis.

"Arī stārķi mēdz atgriezties savās ligzdās, kuras aizņēmuši pērn. Pirmais atlido tēviņš, kurš aizņem vietu – ligzdu," raksturo Lielkalns. Tiesa, viņš pieļauj, ka var būt gadījumi, kad ierastajā ligzdā kāds svešs stārķis jau ielidojis pirmais un sākotnējo ligzdas saimnieku nemaz nelaiž iekšā. Kad jau atlido mātītes un redz, ka ligzdā ir svešs, bet piemērots tēvs, "tad lai notiek", stāsta Lielkalns.

Labam, spēcīgam un pieredzējušam papucim visu dāmu sirdis ir vaļā.
Māris Lielkalns, Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis

Piemēram, melnie stārķi mēdz dzīvot pat līdz 30 gadu vecumam, tāpēc viens stārķu pāris kopā var nodzīvot diezgan ilgu laiku. Ligzdošanu jaunie stārķēni uzsāk aptuveni trīs gadu vecumā.

Putnu uzticību Lielkalns skaidro ar ligzdošanas periodu, kas vidēji ir līdz diviem mēnešiem ilgi. "Putni perē vairākas reizes gadā, un katras reizes sākumā papucis riesto un vilina kādu dāmu uz ligzdu," stāsta zoodārza pārstāvis. Viņš min, ka "labam, spēcīgam un pieredzējušam papucim visu dāmu sirdis ir vaļā". Taču reizēm arī putnu vidū gadās kāds tēviņš, kas vienlaikus dzīvojas pa divām ligzdām.

Lielkalns stāsta, ka Vācijā reiz veikts pētījums, kurā analizētas putnu balsis un kura laikā secināts – putns savaldzina vienu mātīti, kurai sākas ligzdošana un perēšana, taču turpat blakus tas pats tēviņš jau dzied atkal, sapārojies ar citu mātīti. Tā nu abām vienlaicīgi sadzima mazuļi, un putns, protams, labu gribēdams, centās nodrošināt abu ligzdu jaunpienācējus un sagādāt tiem barību. "Diemžēl nekas labs nesanāca, jo abu ligzdu mazuļi aizgāja bojā. Pētnieki lēsa, ka pie vainas bija arī nepietiekami daudz sagādātā barība, jo paps uz pilnu slodzi nepiedalījās," skaidro zoodārza pārstāvis.

"Slavenais teiciens "līdz nāve jūs šķirs" vistiešāk attiecināms uz dievlūdzējiem, jo viņiem laulības dzīve ir īsa un līdz nāvei", stāsta Lielkalns. Tiesa, dievlūdzēju savienība ir diezgan īpatnēja. Zoodārza pārstāvis skaidro, ka pāris sākumā iepazīstas, un mātīte augumā parasti ir krietni lielāka par tēviņu. "Kad tēvs ir iekārtojies uz mātes un sāk pārošanos, kas ilgst vairākus desmitus minūšu, tad māte apskauj tēvu ar savu dzelkšņoto priekškāju un sāk ēst tēvu. Tā noēd galvu , bet visu šo laiku notiek pārošanās akts. Tā ir iekārtots, jo mātei vajag daudz enerģijas, lai varētu izdot olas," tā Lielkalns.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!