Foto: Shutterstock
Viens tūkstotis eiro – tik var nākties samaksāt gan par lielo un drosmīgo vācu aitu suni, gan par mazo un šķietami bailīgo čivavu. "Visi suņi maksā aptuveni vienādi," apstiprina speciāliste, piebilstot – samaksa atkarīga arī no kvalitātes un atbilstības šķirnes standartam. Kā Latvijā norit šķirnes suņu audzēšana un ar ko saimniekam ir jārēķinās, par lielu naudu iegādājoties četrkājaino draugu?

Lai uzzinātu par šķirnes suņu audzēšanu un iegādāšanos, sarunājos ar Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidenti Viju Klučnieci.

"Viss ir atkarīgs no kvalitātes un audzētavas prestiža. Nav tā, ka viena šķirne ir dārgāka un cita lētāka. Visi suņi maksā aptuveni vienādi," sarunas sākumā paskaidro Klučniece. Viņa uzsver – nav būtiski, vai suns ir liels vai mazs. Piemēram, gan vācu aitu suns, gan čivava, kuru auguma izmēri ir pretēji, maksā vienādi, un vidējā samaksa par šķirnes dzīvnieku ir viens tūkstotis eiro. Dzīvnieka izmēru viņa nenosauc kā rādītāju.

Būtiska ir suņu kvalitāte, turklāt arī vienā metienā dzimušie kucēni var tikt pārdoti ar dažādu cenu. Kvalitāti nosaka tas, cik tuvu kucēns ir standarta ideālam. Klučniece piebilst – pieaugušie un vecākie suņi būs dārgāki. Tas ir tāpēc, ka par pieaugušajiem suņiem jau ir skaidrs – viņu veselība un fiziskās īpašības ir pārliecinošas, tāpēc tiek izslēgta iespēja, ka suns varētu būt slims.

Nav tā, ka viena šķirne ir dārgāka un cita lētāka. Visi suņi maksā aptuveni vienādi.
Vija Klučniece, Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente
Kvalitātes standarti katras šķirnes gadījumā var būt citādi. Nozīmīgi var būt gan suņa kauli un fiziskā uzbūve, kā arī temperaments, kam būs būtiska loma, piemēram, robežsardzes kucēnu izvēlē. Tāpat kā būtiski faktori var būt arī dzīvnieka acu krāsa un vilnas krāsojums. Tāpēc federācijas prezidente izvairās nosaukt vienu konkrētu pazīmi, pēc kuras suņi būtu vērtējami, jo tādas ir vairākas un katrai šķirnei kāda varētu būt izteikti svarīga.

Tapis zināms, ka ASV jau 25. gadu populārākā suņu šķirne ir Labradoras retrīvers. Jautāta, vai arī Latvijā šī šķirne ir populāra un izplatīta, Klučniece piekrīt, lai gan, kā viņa stāsta, šķirne savus "ziedu laikus piedzīvoja piecus gadus atpakaļ". Turklāt ASV un Latvijas tirgus ir nesalīdzināms, jo Latvijā "no visa kā ir pa druskai", stāsta prezidente. Latvijā šķirnes kucēnus nevar atļauties, ja zināms, ka suņiem nebūs perspektīvas un ja cilvēki mīluļus nevēlēsies pirkt.

Foto: PantherMedia/Scanpix
Šķirnes suņu audzēšana Latvijā ir hobija līmenī, skaidro Klučniece, tāpēc par audzētavu var tikt dēvēta arī vienas kucītes radīts metiens. Šeit galvenie iemesli, lai pavairotu šķirni, ir tās saglabāšana un uzlabošana, nevis peļņas gūšana. "Nedomāju, ka mums ir cilvēki, kas uz tā cenšas nopelnīt. Šķirņu suņi ir nonākuši arī patversmēs, jo tos nav bijis iespējams pārdot," tā federācijas prezidente, atgādinot – audzēt suņus, ja nav pārliecības, ka mīluļus tiešām kāds iegādāsies, nav pareizi.

Kādas ir šķirnes suņu audzētāju intereses pavairot tās pārstāvjus? Klučniece stāsta: "Katrs audzētājs ir ieinteresēts, lai metiena labākie kucēni piedalītos izstādēs, jo tās ir audzētavas reklāmas. Audzēšanā kā hobijā tas ir ļoti svarīgi." Ja kādas audzētavas suņa pēcnācēji piedalās izstādēs un gūst labus panākumus, kā arī godalgas, tā ir audzētāja reklāma, līdz ar to pēc šīs šķirnes kucēniem tieši no tā audzētāja rodas pieprasījums.

Vai visiem suņiem, kas iegādāti no audzētavām, savas dzīves laikā jāpiedalās izstādēs? Federācijas prezidente skaidro – nereti audzētavas ar suņa pircēju slēdz līgumu, kurā norāda, ka no viena vai katra nākamā suņa metiena viens labākais suns nonāks audzētavā. Tāpat līgumā var tikt norādīts, ka audzētavā iegādātie suņi tiks pāroti tikai tur, kā arī visi kucēni paliks audzētavas īpašumā. Klučniece min – līguma nosacījumi var būt dažādi, bet par tiem vienmēr audzētājs un pircējs vienojas. Izstādēs suņiem nav obligāti jāpiedalās, ja vien tas nav audzētāja uzstādījums vai jaunā saimnieka paša vēlme.

Katrs audzētājs ir ieinteresēts, lai metiena labākie kucēni piedalītos izstādēs, jo tās ir audzētavas reklāmas.
Vija Klučniece, Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente
Lai arī varētu šķist nesaprotami, kāpēc viens vai vairāki šķirnes kucēni jānodod atpakaļ audzētavai, jāapzinās, ka tas tiek darīts šķirnes saglabāšanas ietvaros. Spējīgie un kvalitatīvākie suņi pēc tam var radīt spēcīgus un šķirnes standartiem atbilstošus kucēnus.

Tāpat šķirnes suņi tiek audzēti, lai, piemēram, kompensētu izdevumus, kas rodas, braucot uz izstādēm ārzemēs. Suņa pārvadāšanai lidmašīnā arī ir izdevumi, ko ar kucēnu pārdošanu var kompensēt.

Ja cilvēks ir iegādājies šķirnes suni, bet mīlulis sapārojas ar, piemēram, bezšķirnes suni, dzimušajiem kucēniem nebūs kvalitātes un vērtības. "Pārošana notiek tikai šķirnes robežās," skaidro Klučniece. Viņa piebilst, ka nu jau vairāk nekā desmit gadus Latvijā tiek ievērota šķirņu tīrība un saimnieki savas vaislas suņus sargā no citiem.

Vaicāta, ar ko cilvēkam ir jārēķinās, iegādājoties šķirnes suni, Klučniece skaidro – pats būtiskākais ir nodrošināt veterināro aprūpi un profilaktiskās potes. Viņa piebilst, ka tas attiecas ne tikai uz šķirnes suņiem no audzētavām. "Tas ir cilvēka pienākums," uzskata federācijas prezidente.

Foto: PantherMedia/Scanpix
Tāpat Klučniece atgādina, ka no 1. jūlija stāsies spēkā noteikumi, kas paredz obligātu suņu čipēšanu. Viņa skaidro, ka tādā veidā būs vieglāk izsekot līdzi suņu vakcinācijām, tostarp arī trakumsērgas potei, un tas ļaus bezatbildīgos saimniekus saukt pie atbildības.

Ja reiz cilvēks par šķirnes sunīti ir samaksājis simtiem eiro un pat tūkstoti, viņš pats centīsies veikt visas profilaktiskās darbības, lai suns nesaslimtu un nekas slikts mīlulim nenotiktu, pārliecināta ir Klučniece. Tiesa, viņa norāda arī uz to, ka cilvēki ir pragmatiski un par mīluli vairāk rūpējas tad, ja dzīvnieks iegādāts par lielu naudu, nevis paņemts no patversmes.

Kā interesentam, kurš vēlas iegādāties šķirnes sunīti, neapjukt un izdarīt pareizo izvēli? Klučniece min – ir 21. gadsimts un ir pieejams internets. Lauksaimniecības datu centrā ir pieejamas šķirnes mājas (istabas) dzīvnieku reģistrētās audzētāju organizācijas, kuras cilvēks var izpētīt un ar kurām, protams, sazināties. Galvenais, ko uzsver Klučniece, ir dzīvnieku iegādāties tikai ar veterināro pasi vai vakcinācijas apliecību un atsavināšanas līgumu, kurā noteiktas pircēja un pārdevēja attiecības. Tas darāms visos gadījumos, arī tad, ka suns tiek iegādāts par salīdzinoši nelielu summu.

Vēlreiz uzsverot, ka vidējā summa, ko cilvēkam nāksies par jebkuras šķirnes sunīti samaksāt, ir tūkstotis eiro. Ieraugot sludinājumu par to, ka tiek pārdots suns par 500 eiro, cilvēkam to vajadzētu izvērtēt kritiski, jo bieži vien tas var izrādīties šķirnes jauktenis. Klučniece piebilst – labākajā gadījumā tāds sunītis būs veselīgs, jo mēdz būt gadījumi, kad suns pēc pāris mēnešiem nomirst.

Cilvēki ir pragmatiski un par mīluli vairāk rūpējas tad, ja dzīvnieks iegādāts par lielu naudu, nevis paņemts no patversmes
Tāpat audzētavas var iepazīt dažādās izstādēs, kad interesenti var noskaidrot visu sev interesējošo informāciju un iepazīties ar audzētavas darbību, kā arī piedāvājumu. Cilvēks var uz audzētavu arī aizbraukt un iepazīt telpas, kādās uzturas un aug kucēni, jo, kā uzsver Klučniece, tām jābūt tīrām un kārtīgām. Protams, var būt suņiem raksturīgā smaka, īpaši, ja kucēni ir tikko dzimuši. Taču nekādā gadījumā nevajadzētu suni iegādāties, kaut kur satiekoties un neredzot pārējos suņus un kucēnu māti. Tāpat internetā ievietotajos sludinājumos informācija bieži vien mēdz būt mānīga, kad fotogrāfijā redzami vieni suņi, bet dzīvē – pavisam citi. Klučniece piebilst – ja cilvēks pats ir nepārliecināts, līdzi uz audzētavu var paaicināt kādu speciālistu.

"Mūsu sabiedrība tik vieglprātīgi iegādājas dzīvniekus, ka pat mūsu organizāciju iegādes brīdī neatrod. Pie mums vēršas tikai tad, kad jau ir problēmas," raksturo Klučniece. Būtiska ir arī dokumentācija starp audzētāju jeb pārdevēju un pircēju. Tas kalpos par pierādījumu, ka suns tiešām ir iegādāts.

Ja cilvēks ir apņēmies iegādāties lielo šķirņu dzīvniekus, būtiski ir veselības pārbaužu sertifikāti, jo, kā stāsta Klučniece, īpaši aitu suņiem mēdz būt locītavu problēmas. Ja kucēna vecāki ir slimi, arī pats mazais mīlulis var būt slims, līdz ar to saimniekam būs jārēķinās ar izdevumiem par medikamentiem un veselības pārbaudēm.

Tāpat kā būtisku faktoru federācijas prezidente nosauc suņu novērtējumu izstādēs, jo tas parāda, cik tuvu suņa vecāki ir šķirnes standartam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!