Foto: Privātais arhīvs
Brīdī, kad šis raksts tiek publicēts, Georgs Bārda jau ir devies uz nometni Moldovā, bet suņu meitene Hēra palikusi viņa mājās Lielupē. Pēc tam neredzīgais puisis dosies uz ASV, kur pavadīs aptuveni gadu. Šis būs ilgākais laiks, ko abi pavadīs šķirti, taču pirms braukšanas paguvu aprunāties ar Georgu un viņa mammu Aiviju, kuri pastāstīja, kā Georgs izaudzināja savu suni par pavadoni, kā Hēra izglāba Georga dzīvību un cik liela nozīme jebkura, arī neredzīga, cilvēka dzīvē ir četrkājainajam draugam.

16 gadus vecais Georgs nesen kā ir absolvējis 9. klasi. Puisim ir lieliskas sekmes, viņam patīk traukties ar ūdensslēpēm un velosipēdu, jāt ar zirgiem, pavadīt laiku ar mājdzīvniekiem un vēl, un vēl... Georgs jeb Džordžs, kā viņu dēvē mamma Aivija, ir neredzīgs, taču tas nav kavējis ilgoties pēc četrkājainā drauga, to galu galā iegūt, turklāt vēl apmācīt par lielisku pavadoni. Šoreiz galvenā varone ir suņu meitene Hēra, taču plašāk par paša Georga stāstu var lasīt portālā "Cālis".

"Mēs esam kaķu fani," saka Aivija. Georgs gan uzreiz mammas teikto palabo: "Tu esi kaķu fans." Aivija smejas, ka kaķi viņas dzīvē bijuši vienmēr, turklāt Georga tētis, tēlnieks Jānis Bārda, pirms teju 20 gadiem izveidojis slavenos Aspazijas kaķus – kaķu skulptūras, kurus bija paredzēts izvietot pie Aspazijas mājām Jūrmalā, bet kurus ievērojusi dziedātāja Laima Vaikule un izvietojusi savas privātmājas pagalmā. Izrādās, skulptūrā attēlotajam kaķim ir prototips arī dzīvē. "Tas ir viens no maniem mīļajiem runčiem, kurš ar Georga tēti ļoti nesatika, jo tētim likās, ka es kaķim atļāvu visu," smejoties atceras Aivija. Kad kaķis nomiris, tēlnieks skulptūras izveidojis pēc šī dzīvnieka atveida. "Viņi it kā nesatika, bet kaķis bija iekarojis savu vietu," tā Aivija.

Viņiem izveidojās kontakts. Georgs neredz, bet nebija pat domas par to, ka varētu izvēlēties citu sunīti.
Aivija
Dzīvnieki Georga un Aivijas mājās bijuši vienmēr. Vispirms bija balta kaķenīte Sallija, kura diemžēl sabraukta, bet pēc deviņām dienām kaķu izstādē iegādāta britu īsspalvainās šķirnes kaķenīte Hloja.

"Tas bija ļoti ilgs process, kamēr viņš mani pierunāja, ka viņam vajag suni. Es ļoti ilgi tam nepakļāvos, domāju – kāds suns, tā ir lieka slodze," saka Aivija, piebilstot, ka tobrīd neesot bijis viegli – Georgs gājis skolā, tika meklēti asistenti, kas puikam palīdzētu ikdienas gaitās. "Es ļoti pretojos, bet viņš mani mācēja pierunāt. Kas tik viņam nav bijis! Žurciņas, degu, citi zvēri… Līdz sestajai klasei viņš gribēja kļūt par zooloģiskā dārza direktoru. Mēs ēnu dienā tiešām bijām aizgājuši pie zoodārza direktora," Georga mīlestību pret dzīvniekiem raksturo viņa mamma.

Foto: Privātais arhīvs
"Viņš man apsolīja, ka visu darīs pats. Galu galā viņš mani pierunāja. Cik gadus tu to darīji, Georg?" jautā Aivija. "Kādus divus," viņš nevilcinoties atbild. "Mamma bija piekritusi sunim, bet mēs vēl nebijām vienojušies par to, vai viņš būs liels vai mazs, ar īsu vai garu spalvu. Mamma dabūja kontaktus no suņu audzētavas Francijā. Jau bija sarunāts, ka varēšu ņemt suni–pavadoni, bet es uzzināju, ka tur kucēnus nemaz dabūt nevar, ka visi ir pieauguši un ka ar viņiem nevar spēlēties. Viņi nevar būt kā draugi, tikai kā pavadoņi, jo viņus pat nes pa kāpnēm lejā, lai neiemācītu, ka viņi drīkst pa tām skriet. Man tas ļoti nepatika, ka man būs suns–pavadonis, nevis suns–draugs. Mamma vienalga viņu vēlējās ņemt kā pavadoni, bet, par laimi, atklājās, ka tādu suni varēja ņemt cilvēkiem, kuriem ir 18 gadi," stāsta Georgs.

"Mums kaimiņos dzīvoja viens garspalvainais vilks, un Džordžs draudzējās ar saimnieku, līdz ar to – arī ar suni. Džordža ideāls bija tas suns," atceras Aivija. Georgs papildina, ka suni meklējuši sludinājumu portālos, bet skaidrs bija tas – gribas garspalvainu suņu meiteni. Tā nu abi braukuši uz Saulkrastiem, kur bija sadzimuši kucēni. To starpā bija arī vācu aitu suns Hēra. "Viņa bija ļoti maziņa. Man tad bija desmit gadi, viņai – aptuveni mēnesis," atmiņās dalās Georgs. "Es atceros – viņa tevi, Georg, uzreiz nobučoja," smaida Aivija. "Viņiem izveidojās kontakts. Georgs neredz, bet nebija pat domas par to, ka varētu izvēlēties citu sunīti."

Jauns vārds un nočieptās saulespuķu sēkliņas

Georgs visu bija apsolījis darīt pats, bet viņš taču neredz, ka sunītis ir pačurājis…
Aivija

Vieglāk ar suni, ne spieķi

Foto: Privātais arhīvs
Ja ir spieķis, cilvēki baidās un neviens īpaši klāt nenāk. Ar suni visi grib draudzēties un palīdzēt.
Georgs

Varoņdarbs – izglābšana no gulbja

Kontakts ar suni ir tas, kas jebkuram cilvēkam, sevišķi neredzīgam, kuram ļoti bieži nav ar ko pakomunicēt, ir vērtīgs.
Aivija

Zagtais mopēds un iecienītās zemenes

Viņai ļoti patīk kompānija. Ja mums ir kāda ballīte un viņu izliekam ārā, viņa gaudo un lauž vaļā durvis.
Georgs

Sazināsies pa 'Skype'

Foto: Privātais arhīvs

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!