Gluži kā Reksis – mīluļi, kuri ir līdzīgi vācu aitusunim

Vācu aitusuns nešaubīgi ir viens no populārākajiem un zināmākajiem suņiem pasaulē. Nevar noliegt arī dažādu filmu un seriālu ietekmi popularitātes veicināšanā. Kurš gan neatceras izveicīgo Reksi no seriāla "Komisārs Reksis" vai galveno četrkājaino varoni no filmas "K-9" ar aktieri Džimu Beluši galvenajā lomā? Turklāt, kā izrādās, no vācu aitusuņa radušās vēl vairākas suņu šķirnes. Lai arī visus mīluļus vieno raksturīgais vācu aitusuņa izskats, atšķiras gan suņu izmērs, gan spalvas garums un citas pazīmes.

Vācu aitusuns ir ļoti spēcīgs, enerģisks un aktīvs suns. Šīs šķirnes pārstāvji ir ļoti gudri un attapīgi, tāpēc savu labo īpašību dēļ daudzviet pasaulē tieši vācu aitusuņus izvēlas par palīgiem policijas darbā, muitā un citos dienestos. Taču tad, kad neatrodas pienākumu laukā, suņi ir uzticami mājas mīluļi, kuriem labpatīk arī atrasties blakus savam saimniekam.

Kā ziņo "Pethelpful", nereti cilvēki ir izvēlīgi un uzskata, ka vācu aitusuns būtu lielisks mājas mīlulis, ja vien būtu augumā nedaudz mazāks, ar īsāku spalvu, ko tik bieži nemestu, mazāk aktīvs, labi paciestu aukstumu un tā tālāk. Tāpēc portāls piedāvā dažas suņu šķirnes, kas ir ļoti līdzīgas vācu aitusunim.

Beļģu aitusuns, kā jau vēsta šķirnes nosaukums, radies Beļģijā. Par beļģu aitusuni vēl mēdz saukt arī kādu šīs šķirnes paveidu, proti, grūnendālieti. Kopā beļģu aitusuņu šķirni veido četri paveidi – grūnendālietis, lakenuā, tervīrens un malinuā.

Beļģu aitusuns ir salīdzinoši liela auguma suns, kurš ir ļoti spēcīgs un enerģisks. Suņi ir paklausīgi un ar labiem rezultātiem piedalās dažādās paklausības sacensībās. Turklāt mīluļu teicamās darba spējas ļauj dzīvniekiem būt par mājas sargiem, kā arī policijas suņiem.

Tiesa, beļģu aitusuni neiesaka nepieredzējušam saimniekam, jo par mīluli jārūpējas cītīgi - jāved pastaigās un jānodrošina ar pietiekamām fiziskajām aktivitātēm. Tiek vēstīts, ka suns var labi iedzīvoties arī šaurākā mājoklī, lai gan arī tad īpaši liela nozīme suņa ikdienā būs pastaigām un nopietnākām aktivitātēm. Tiek vēstīts, ka suņi ir piesardzīgi pret svešiniekiem un citiem dzīvniekiem.

Zīmīgi, ka, atšķirībā no vācu aitusuņa, kuru var manīt dažādās kažoka krāsās, izņemot baltu (tā tiek uzskatīta par nepieļaujamu), beļģu aitusuns galvenokārt ir melnā krāsā, vietumis spalva var būt balta. Visbiežāk tā būs balta ap kaklu. Beļģu aitusuns var būt arī svarā vieglāks nekā vācu aitusuns, turklāt beļģu aitusuņa spalva ir garāka.

Apmācība suņiem ir obligāta, turklāt arī visas dzīves garumā ar suņiem ir jānodarbojas gan fiziski, gan emocionāli. Regulāri jādod sunim uzdevumi, kas attīstīs viņa domāšanu un uzturēs spicu prātu. Pretējā gadījumā suņi var kļūt destruktīvi un ietiepīgi, un neklausīs savu saimnieku.

Vācu aitusuņa kažoks ir vidēji garš un raupjš, bet Holandes aitusuņa spalva var būt gan īsa, gan gara, gan arī cirtaina. Holandes aitusuņa kažoks visbiežāk būs pelēcīgi sudrabains ar tumšām nokrāsām, kas atgādina strīpas.

Kā viena no izteiktākajām čehu aitusuņa atšķirībām, salīdzinot ar vācu aitusuni, ir draudzīgums un mazāka agresivitāte. Tāpat čehu aitusuņi ir augumā mazāki, tāpēc arī mazāk muskuļoti. Tiek vēstīts, ka šo suņu uzturēšanā un kopšanā jāpieliek mazāk pūles. Tiesa, lai cik skaisti suņa apraksts neizklausītos, čehu aitusuni patiesībā ir ļoti grūti iegūt. Šķirne tiek uzskatīta par reti pieejamu, turklāt tās pavairošana sākusies vien pirms dažiem desmitiem gadu, proti, 1984. gadā.

Salīdzinot pieejamos datus, čehu aitusuns ir teju uz pusi vieglāks nekā vācu aitusuns. Galvenokārt suņi radīti kā cilvēka kompanjoni, nevis, piemēram, darba dzīvnieki lopu ganīšanai. Čehu aitusuņus pārsvarā var redzēt melnā, brūnā krāsā un dažādās dzeltenīgās nokrāsās.

Austrumeiropas aitusuns radīts dzīvei īpaši bargos apstākļos, konkrētā, stindzinošā salā. Tas gan nav nojaušams no suņa izskata, jo šķiet, ka tas ir tas pats vācu aitusuns. Tiek vēstīts, ka pirmie šīs šķirnes pārstāvji radušies pagājušā gadsimta pirmajā pusē, 1930. gadā, krustojoties vācu aitusunim un vietējām Krievijas suņu šķirnēm.

Salīdzinot ar vācu aitusuni, Austrumeiropas aitusuns ir augumā lielāks un smagāks. Arī raksturīgās kažoka krāsas abiem suņiem ir atšķirīgas, jo Austrumeiropas aitusuņa kažokā pieļaujamas īpaši gaišas nokrāsas.

Salīdzinot ar vācu aitusuņiem, tervīrenam ir izteiktākas auguma formas, lai gan vizuāli, protams, vācu aitusuns šīs šķirnes pārstāvjiem ir ļoti līdzīgs. Tiek vēstīts, ka tervīrena augums ir kantaināks.

Tervīrens ir enerģisks, rotaļīgs un gudrs suns, kuram ļoti patiks dzīvoties pa āru. Suņi lieliski sargā savu saimnieku un īpašumu, kā arī ar labiem panākumiem piedalās paklausības un adžiliti sacensībās, dažādu lietu meklēšanā un glābšanas darbos.

Īpaši zīmīga atšķirība starp tervīrenu un vācu aitusuni ir tervīrena izteikti garais kažoks. Lai arī vācu aitusunim nav pieļaujama baltā krāsa kažokā, tervīrenam gaišās nokrāsas uz kakla un ķepām ir pieļaujamas. Pārējā kažoka krāsa visbiežāk ir melnīgsnēja un pelēcīga, kā arī brūna.

Tiek vēstīts, ka malinuā labāk adaptējas jaunos apstākļos, kamēr vācu aitusuns to dara nedaudz lēnāk. Taču abus suņus vieno viņu izcilās darba spējas, kuru dēļ kā vienas, tā otras šķirnes pārstāvji tiek izmantoti dažādos dienestos – policijā, muitā, glābšanā.

Malinuā arī tiek raksturots kā ātrāks suņuks, un nevar noliegt, ka malinuā ir ļoti aktīvs un enerģisks. Vācu aitusuņus neesot tik viegli savaldīt, kamēr malinuā ir paklausīgāki un atsaucīgāki.

Līdzīgi ir pieļautie abu šķirņu pārstāvju kažoku krāsojumi. Vācu aitu sunim baltās nokrāsas nav atļautas, kamēr malinuā tādas var būt, ja vien neskar kažoku ap kaklu.

Karpatu aitusuņi ir gan augumā lielāki, gan svarā smagāki nekā vācu aitusuņi. Tiesa, atšķirība mērojama vien pāris centimetros un kilogramos.

Kažoka krāsa Karpatu aitusunim nav pilnībā balta, tā ir dzeltenbrūna. Spalvas krāsojumu papildina melni plankumi, kas suņuka kažoku padara interesantu un unikālu. Bieži vien pat skarbie laikapstākļi suni norūdījuši un veicinājuši veiksmīgu iekļaušanos dzīvē teju jebkādā vidē.