Foto: Shutterstock
Sargsuņi, medību suņi, mīluļi, kas radīti cilvēka kompānijai... Četrkājainie draugi jau izsenis izmantoti dažādiem mērķiem, liekot lietā dzīvnieku labākās īpašības. Spēcīgā oža noder medībās, atlētiskais ķermenis – sargāšanā, bet mazie un dekoratīvie suņuki ērti iekārtojas saimnieka klēpī. Ir vēl kāda suņu grupa – ganu suņi. Par tiem šoreiz.

Suņu entuziaste Dženija Ņūberija "Cuteness" raksta par tām suņu šķirnēm, kuru pārstāvji, viņasprāt, ir vieni no labākajiem ganu suņiem pasaulē. Protams, tas nenozīmē, ka visi pārējie mīluļi ārpus šī desmitnieka ir sliktāki, jo katram saimniekam ar savu mīluli pieredze noteikti būs vislabākā. Taču tādējādi var iepazīt vairākus suņus un viņu aprakstus vienuviet, lai noskaidrotu, kā katra šķirne radusies un kādas ir tās pārstāvju raksturīgākās īpašības.

Kas tad raksturo ganu suņus? Šie dzīvnieki ir ļoti gudri, apķērīgi, enerģiski un darbīgi. Likumsakarīgi, ka darba suns mierā vis nevar nosēdēt, viņš allaž ir kustībā, tāpēc arī pašam saimniekam nākas krietni vien nopūlēties, lai nodarbinātu šo suni, ja viņš negana lopu barus. Dzīve ar kādu no ganu suņiem vienmēr būs interesanta, taču jāuzmanās, lai par sava veida ganāmpulku nekļūst paši ģimenes locekļi, pret kuriem suns centīsies parādīt savu pārākumu.

Iepazīsties ar desmit mīluļiem no visa plašā suņu šķirņu klāsta!

Aitu sargs šeltijs

Foto: Shutterstock

Karaliskie Velsas korgiji

Foto: Shutterstock

Universālais vācu aitu suns

Foto: Shutterstock

Borderkollijs ar izteiksmīgo skatienu

Foto: Shutterstock
Kā jau tas ir raksturīgs kolliju šķirnes suņiem, spožais, salīdzinoši garais kažoks prasa kopšanu, taču uz borderkollija lielisko darbaspēju fona tas šķiet kā nieks. Borderkollijs tiek minēts kā viena no kolliju un visu suņu šķirnēm, kura ir īpaši laba ganāmpulka savaldīšanā. Kā raksta "Dogtime", borderkollijs esot zināms ar savu neatlaidīgo skatienu, ar kuru suns mēdz kontrolēt sev piešķirto pulku.

Borderkollijs esot gatavs ganīt pat to, kas sniedzas ārpus viņa ganāmpulka robežām, piemēram, cilvēkus, automašīnas, citus dzīvniekus. Tāpēc mīluli bez pieskatīšanas nevajadzētu laist brīvsolī (ja vien tas nav darbam ar lopiem). Ziņkārīgais dzīvnieciņš var atrast veidu, kā tikt pie kārotā, un aizskriet prom.

Radies Lielbritānijā, suns jau izsenis palīdzējis ļaudīm tikt galā ar lopu bariem, tos ganot un sargājot. Interesanti, ka borderkollija nosaukumā ietverta vieta, kurā suns radies. Proti, tulkojumā no angļu valodas vārda "border", kas apzīmē robežu, zinātāji saskatīs vēsturisko nozīmi – suņu šķirnes rašanos Anglijas un Skotijas robežā. Toreiz borderkollijs bijis teju vai augstākais "ierocis", kas lauksaimniekam un lopu īpašniekam vien var būt. Tik tiešām – borderkollijs lielisko rakstura īpašību ir katra saimnieka sapnis. Klausa ik uz vārda (ja, protams, ir pareizi audzināts), ir nenogurdināms un enerģisks, labprāt laiku pavadot darbā, nevis laiskojoties. Tāpēc mierīgiem saimniekiem suns vis nebūs piemērots, lai arī dzīve ar borderkolliju ir interesanta.

Senangļu aitu suns ar neredzamo skatienu

Foto: Shutterstock
Senangļu aitu suns jeb bobteils ir liela auguma mīlulis ar garu kažoku, kas tiecas aizsegt dzīvnieciņa purniņu un acis, cilvēka skatam paverot vien melno deguntiņu un pa muti izkārto mēli. Taču nevajadzētu tāpēc domāt, ka suns neko neredz un ir visai neveikls. Kā gan viņš varētu tikt minēts starp labākajiem ganu suņiem?

Šīs šķirnes mīluļi jau pirms vairāk nekā 100 gadiem dzina lopu barus, palīdzot lopkopjiem nogādāt savus lolojumus uz tirgu, kur par tiem varēja saņemt naudiņu. Lai arī mūsdienās suņus bieži vien mēdz rādīt dažādās dzīvnieku izstādēs, bobteila darbaspējas nekur nav pazudušas. Tāpēc joprojām suņiem nepieciešamas fiziskās aktivitātes, kas neaprobežojas vien ar ikrīta un ikvakara pastaigu. Labākajā gadījumā suns varētu dzīvot mājoklī ar plašāku pagalmu, kur suņuks izskrietos un spēlētos. Tiesa gan, tur viņš viens pats laiku vis nevēlēsies pavadīt, jo senangļu mīlulim ļoti svarīgs ir cilvēka tuvums un klātbūtne.

Patīkams temperaments, spēks, strādīgums un spēja labi saprasties ar cilvēku – lūk, daži no iemesliem, kāpēc saimnieki izvēlas šīs šķirnes suņukus. Jāsaprot, ka ar viņiem dzīve būs pienākumiem pilna, un tas īpaši attiecas uz mīluļa kažoku. Tas regulāri jākopj, jāķemmē, jāmazgā, lai spalva nebūtu savēlusies un paliktu spoža. Ārēji suņuks var atgādināt tādu kā pūkainu plīša lācīti, un savā ziņā ar ģimenes locekļiem viņš tāds varētu arī būt!

Šķietami parastais briārs

Foto: Shutterstock
Briārs vizuāli var nemaz neatgādināt kādu dižciltīgas šķirnes suni, drīzāk līdzinoties bezšķirnes mīlulim, ko satiekam teju vai ik uz soļa. Taču izskats briāram varētu būt otršķirīgs, jo par to daudz pamanāmākas ir viņa darbaspējas un gaišais, draudzīgais raksturs. Lai arī pret svešiniekiem briārs ir piesardzīgs, kā jau tam vajadzētu būt ganu suņa gadījumā, pret paziņām un ģimenes locekļiem četrkājainais draugs ir mīļš, rotaļīgs un ārkārtīgi uzticīgs.

Briārs ir viens no suņiem, kurš sākotnēji darbojies kā ganu suns un sargsuns, taču Pirmā pasaules kara laikā izmantots arī karavīru vajadzībām, pārnēsājot ziņojumus un nepieciešamās mantas. Mūsdienās gan suņi galvenokārt kalpo kā kompānijas dzīvnieki, lai gan viņu darbaspējas tiek novērtētas joprojām. Suņi ar labiem panākumiem var piedalīties adžiliti, apgūt jaunas prasmes un paklausības komandas, kā arī, protams, pildīt ganu suņa pienākumus.

Interesanti, ka šķirne radusies Francijā un pat tiek minēta kā franču armijas suņu šķirne laikā, kad valdījis Napoleons.

Neparastais puli

Foto: Shutterstock

Polijas zemienes mīlulis

Foto: Shutterstock
Kā raksta Ņūberija, Polijas zemienes aitu suns var būt ietiepīgs, pārlieku vokāls, riedams uz katru ienācēju, kā arī izteikti sargāt savu teritoriju. Vai šīs īpašības ir sliktas, ja reiz aitu suņi lieliski strādā ar ganāmpulku?

Suns ir ne tikai labs palīgs darbā, bet arī saskarsmē ar cilvēku, īpaši saviem saimniekiem, protams. Polijas zemienes aitu suņi ir gudri un apķērīgi, šīs īpašības lieti noder darbā ar lopiem. Suns arī ātri mācās un apgūst jaunas prasmes, kas arī ir priekšrocība darbā ar šiem suņukiem. Tiesa, reizēm suns var pārlieku paļauties uz savu galvu, neņemot vērā saimnieku.

Ja plāno rūpēties par Polijas zemienes aitu suni, ņem vērā, ka nekāds "dīvāna sildītājs", jo sunim nepieciešama fiziskā slodze, skriešana un nodarbes. Suns gan nav pārlieku nemierīgs un labi sapratīsies ar saimniekiem, kas mīt šaurākā mājoklī, taču jāapzinās, ka sunim ir savas prasības, kuras būtu vēlams realizēt, un, protams, aktivitātēs piedalīties arī pašam saimniekam.

Kā jau liecina šķirnes nosaukums, zemienes suns radies Polijā, kur tā ir diezgan sena suņu šķirne. Jau pirms nedaudz vairāk kā 500 gadiem poļu tirgotājs Kazimirs Grabskis, ceļojot no Gdaņskas uz Skotiju, lai iegūtu savā īpašumā dažas aitas, līdzi ņēma Polijas zemienes aitu suņus. Pēc aptuveni 300 gadiem, 19. gadsimta sākumā, šķirni būtiski ietekmēja kopējā aitkopības samazināšanās, un arī Otrais pasaules karš suņu skaitu nepalielināja. Dažu entuziastu dēļ gan šķirne tika saglābta, lai arī joprojām tās pārstāvji pasaulē nav pārlieku izplatīti.

Francijas lolojums – boserons

Foto: Shutterstock
Iespējams, boserons uz pārējo sarakstā minēto šķirņu fona atšķiras ar savu izskatu. Paskatoties uz suņiem, kuru dzimtene ir Francija, šķiet, ka mīluļi drīzāk varētu būt kā sargsuņi, lai gan arī šajā nodarbē ir daudz no ganu sunim nepieciešamajām īpašībām.

Interesanti, ka boseroniem savulaik piemitusi visai nelāga slava, jo četrkājainie draugi, iekarsuši sava ganāmpulka aizstāvēšanā, spēja bez vilcināšanās sakost jebkuru, kas ienācis viņa teritorijā, tāpēc suņu audzētāji un entuziasti pievērsuši īpašu uzmanību šķirnes attīstībā. Taču bezbailība un drošsirdība īpaši novērtēta, piemēram, kara laikā, kad, līdzīgi kā iepriekš minētie suņuki, arī melni brūnie boseroni kalpojuši kā ziņojumu pārnesēji un apkārtējās drošības noteicēji.

Lai arī šis suns minēts ganu suņu sarakstā, boserons tiek raksturots arī kā lielisks sargsuns un cilvēka kompanjons. Arī paši Francijas iedzīvotāji novērtējuši suņu spējas, izmantojot viņus gan ganāmpulku sargāšanā, gan arī darbā dažādos dienestos.

Boseronu itin viegli var atpazīt pēc suņa izskata. Četrkājainais draugs būs ar allaž tumšu kažoka krāsojumu, kurā brūni plankumi būs novērojami virs acīm, vaigos, ap muti, kakla rajonā, zem astes un uz kājām.

Austrālijas ganu suns, kam patīk kost

Foto: Shutterstock
Arī Austrālijas ganu suni speciāliste Ņūberija minējusi starp, viņasprāt, labākajiem savas jomas dzīvniekiem. Interesanti, ka šīs šķirnes suņi visai pazīstami ir ar kādu darbību, pie kuras viņi radināti jau ļoti sen. Proti, suņi, liekot lietā savu purniņu, mudinājuši ganāmpulku doties uz priekšu, tādējādi sadzenot dzīvniekus vajadzīgajā vietā. To pašu gan suņi var darīt arī ar cilvēkiem, ja netiek pienācīgi apmācīti un ja saimnieks nespēj teikt galavārdu.

Austrālijas ganu suns gan parasti labi saprotas ar saimniekiem, pieķeroties īpaši vienam no ģimenes locekļiem. Tad tad arī vajadzētu būt galvenajam, kura viedoklī suns ieklausās un kuru klausa uzreiz. Tas ir īpaši svarīgi kritiskās situācijās, kad suns savas drosmes un spara dēļ var pamanīties iekļūt nepatikšanās.

"Dogtime" raksta, ka suns ir ne tikai vokāls, bet arī diezgan nasks uz košanu, to viņš darot pat tad, kad norit nevainīga spēlēšanās. Taču arī šo niķi var ar laiku mazināt.

Ganu suns ir aktīvs un draiskulīgs, tāpēc pašam saimniekam jāpacenšas nodrošināt mīlulim gana aizraujošu ikdienu, ja tajā neietilpst ganāmpulks. Jau sen, 19. gadsimta Austrālijā, šīs šķirnes suņuki raduši tikt galā ar diezgan lielu ganāmpulku.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!