Cilvēks un suns: mīlestība ar un bez nosacījumiem

Saskaņā ar Starptautiskās kinoloģiskās federācijas datiem ("Fci.be"), tikai 2015. gadā tā dēvētajā Ciltsrakstu grāmatā bija reģistrēti teju divu miljoni šķirnes suņu, un tas ir pusotru reizi vairāk nekā 2014. gadā.

Acīmredzot, ka suņu mīļotāju skaits pieaug. Bet kāpēc, pretēji daudzviet pasaulē piedzīvotajām finanšu krīzēm, klimatiskajām izmaiņās un "gadžetu" ienākšanu cilvēku dzīvē, šis skaitlis arvien aug? Iespējams, iemesls ir tāds, ka cilvēku un suni vieno viena no spēcīgākajām jūtām pasaulē – mīlestība, atzīmē "Droug".

Šāda veida mīlestību zinātnieki cenšas izskaidrot, balstoties uz faktiem. Profesors Braiens Hars, vadošais speciālists Djūka Universitātes ASV centram, kas pēta suņu izzināšanas spējas, pieļauj, ka šāds zinātnisks atklājums var nospēlēt vadošo lomu izpratnē, kāpēc kanisterapija ir tik efektīva cilvēku ar autisma sindromu un pēctraumatisku traucējumu psihē ārstēšanā. Pēc viņa domām, suņu spēja mijiedarboties ar cilvēku neaprobežojas tikai ar iešanu pastaigās vai rotaļāšanos.

Suņi uzvedas tā, it kā saprastu mūs, cilvēkus, kā nevienu citu dzīvnieku. Piemēram, žests, kad cilvēks norāda uz kaut ko, cenšoties pievērst uzmanību, biedē šimpanzi (kas ģenētiski ir daudz tuvāks cilvēka izskatam), bet suns to traktē nekļūdīgi.

Cilvēki un suņi bieži skatās viens otram acīs, kas ir kā zīme savstarpējai sapratnei un mīlestībai, savukārt vilki, kas ir suņu tuvākie radinieki, to uzskata par draudiem.

Takefumi Kikusui, speciālists no Azabu Universitātes Japānā, kurš pēta dzīvnieku uzvedību, novērojis oksitocīna hormona ietekmi dzīvnieku sociālo attiecību veidošanās procesā. Oksitocīns, piemēram, atbild par specifisku attiecību māte-bērns attīstīšanos gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, kā arī par rūpju un uzticēšanās izrādīšanu. Bez tam citos eksperimentos esot pierādīts, ka šī hormona līmenis jaundzimušajam pieaug kā atbilde uz mammas skatienu un glāstiem, bet nākotnē hormona ietekme jūtama arī attiecībā pret bērna pasaules uztveri un viņa raksturu.

Brīdī, kad veikti eksperimenti, Kikusui pats bijis īpašnieks diviem pūdeļiem, un, redzot šādu oksitocīna iedarbību, nolēmis pārbaudīt, kā mainās šī hormona līmenis brīdī, kad suns komunicē ar cilvēku.

Izrādījies, ka saimnieka un suņa komunicēšanās laikā – spēles, pieskārieni, suņa glaudīšana – hormona līmenis paaugstinās gan sunim, gan cilvēkam. Šis atklājums lielā mērā izskaidro vairuma suņa īpašnieku attiecības ar mīļdzīvnieku. "Mēs bieži viņus patiešām uztveram kā savus bērnus," atzinis zinātnieks.

Zinātnieki arī pieļauj, ka oksitocīns nospēlējis galveno lomu, kādēļ suņi kļuva par mājdzīvniekiem. Ja iedomātos evolūcijas koku, kur uz zara atrodas "pērtiķis-cilvēks" un "vilks-suns", paralēli attīstoties, tad abos gadījumos oksitocīna iedarbībā novērojams agresivitātes zudums un empātisko spēju pieaugums.

Pētījumos, ko vadīja Emorijas Universitātes (ASV) pētnieks Gregors Berns, zinātnieku uzdevums bija noskaidrot, kas vairāk vada suņa uzvedību – stimulēšana ar ēdienu vai saimnieka uzslavas. "Biorxiv" un "Eurekalert" bija publiskojuši šī eksperimenta rezultātus.

Sākotnēji 15 dažādu šķirņu suņi, kuri piedalījās pētījumā, tika pakļauti vizuālajai iedarbībai – viņiem rādīja priekšmetu, bet tad sekoja motivēšana ar ēdienu vai saimnieka uzslava (piemēram, suņa vēdera pakasīšana). Lai kontrolētu vienas vai otras iedarbības efektu, tika izmantota funkcionālā magnētiskās rezonanses tomogrāfija, un ar to noteikta tās smadzeņu daļas aktivitāte, kas kontrolē lēmumu pieņemšanu un sniedz sunim uzmundrinošus signālus. Gadījumā, kad vizuālā iedarbība noslēdzās ar saimnieka uzslavu, konkrētās smadzeņu daļas bija daudz aktīvākas, nekās tad, kad suns pēc kairinātāja saņēma kumosiņu gardumu no svešinieka. 13 no 15 suņiem saimnieka uzslavai deva priekšroku.

Otrajā eksperimenta daļā suņiem tika dota izvēles iespēja iziet Y veida labirintu – no vienas tā puses bija bļodiņa ar ēdienu, bet no otras – stāvēja viņa saimnieks. Abus celiņus izmantot nevarēja, jo starp tiem tika novietoti "bērnu aizsardzības vārtiņi". Bija daļa suņu, kas mainīja savas darbības, bet tie, kuri eksperimenta pirmajā daļā deva priekšroku saimnieku uzslavām, arī šajā pētījuma daļā 80-9 procentos gadījumu izvēlējās to labirinta celiņu, kur atradās viņa saimnieks.

Nākotnē pētnieki plānojuši jau daudz detalizētāk izpētīt suņa spējas, izmantojot magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Iegūtie rezultāti zinātniski paskaidro, cik sunim ir svarīga komunikācija ar cilvēku – gan apmācību ziņā, gan jūtot komfortu.

Zinātnieki-neirofiziologi atkal ir aizrāvušies ar ideju izmantot suņus modeļu lomā, lai pētītu cilvēku galvas smadzenes, un par laimi arī pētnieciskās metodes ir stipri mainījušās, tās kļuvušas nekaitīgas un pat interesantas pašiem eksperimenta objektiem – suņiem.

Gabriels Garsija Markess mīlestību traktējis aptuveni šādi: "Es tevi mīlu nevis par to, kas tu esi, bet par to, kas esmu es, kad esmu ar tevi". Iespējams, ka suņus mēs, cilvēki mīlam tieši šo jūtu vadīti, un to īpašību dēļ, kuras paši nevilšus piesavināmies sev, kad komunicējam ar suņiem.