"Ko tādu dzīvē redzu pirmo reizi!" savā "Facebook" profilā 30. augusta vakarpusē rakstīja Kristaps Skuja, publicēdams fotogrāfiju, kurā redzams sunītis, kas guļ pie kapa. Šī ziņa aizkustinājusi simtiem cilvēku, kas dalījušies ar neparasto stāstu, un drīz vien komentāru sadaļā Elīna Caune, mirušā cilvēka mazmeita, ierakstīja: "Paldies par bildi! Beidzot zinām tagad, kā tas no malas izskatās!" Izrādās, četrkājainais draugs jau vairākkārt gājis prom no mājām: "Kad nevaram viņu sasaukt, pēc kāda laika parasti atnāk no kapu puses, māja tur pat aiz kapiem ir netālu. Opis miris jau divus gadus, un tur nu viņš iet laikam katru dienu..."

"MansDraugs" sazinājās ar Elīnu, kura laipni pastāstīja par nepilnus 10 gadus veco sunīti Tago no Liepājas un viņa paradumu apmeklēt sava mirušā saimnieka kapu.

"Viņš ir mūsu otras sunītes Rondas dēls. Kopš kucēna laika Tago ir bijis ļoti prātīgs suns, turējās cieši pie mana opja un manas mammas," stāstu iesāk Elīna. Tago bijis uzticams Elīnas vectēva draugs, kas spilgti pierādījies pēc tam, kad opītis devies aizsaulē. "Opim bija paredzēta operācija, pēc kuras bija diezgan briesmīgs, negaidīts pavērsiens – insults. Neatpazina nevienu, nekustējās un, mēnesi pavadot slimnīcā, mūs atstāja, dodoties uz vietu, kur sāpes neeksistē, bet suņi jau, protams, kaut ko nojauta."

Elīna atceras, kā suņi uzvedušies, kad notikusi atvadīšanās no vectēva: "Kad palūdzām apbedīšanas birojam, lai pirms kapličas tomēr iebrauc mūsu lauku sētā un izbrauc tai cauri, kā pēdējās atvadas no mājām – suņi neierasti klusēja un tad sāka gaudot, kaut gan parasti viņi uz svešām mašīnām rej. Tas bija ļoti emocionāli."

Savukārt Kristapa publicētajā fotogrāfijā redzamais paradums gulēt pie saimnieka kapa sācies pavisam drīz pēc bērēm, teic Elīna: "Pāris dienas pēc bērēm nojautām, ka Tago kaut kur dodas ar mērķi un pieķērām, ka pavada laiku kapos pie opja kapa. Neizpratām, kā viņš saprot, ka opis ir apglabāts tieši tur. Saucot viņš parasti nāca no kapu puses, un pie kapa vienmēr bija izgulēta vietiņa, saprotot, ka tas noteikti ir viņš." Tago arī dodoties līdzi ģimenes locekļiem, kad tie iet kopt kapus, un guļot līdzās zālītē.

"Opis bija cilvēks, kurš daudz darbojās mūsu lauku saimniecībā, staigāja un strādāja, un suņi vienmēr bija ar viņu. Kad viņa nu jau nav nedaudz vairāk kā divus gadus, suņi pārsvarā guļ, jo omai problēmas ar kājām, maz staigā. Kad mamma ir laukos, Tago ir ļoti priecīgs, tā ir viņa mīlestība. Kad mamma aizbrauc atpakaļ uz pilsētu, kur viņa strādā, Tago ilgi gaudo, parasti pirmās dienas, jo tad saprot, ka atkal piektdien viņa atbrauks pie viņa," atklāj Elīna, piebilstot, ka, iespējams, Tago arī dažreiz naktis aizvadot pie vectēva kapa. "Citreiz, kad oma izlaiž ārā, viņš pazūd un atnāk tikai uz rīta pusi..."

Vizuāli Tago ir liels, Elīna saka – pat baiss: "Visiem liekas, ka nikns, bet īstenībā ar lielu sirdi un ļoti bailīgs, maigs, protams, kuram katram svešiniekam sevi glaudīt neļaus, bet brukt virsū nekad nebrūk, jāievēro vien privātā telpa, tuvums."

Raksturodama Kristapa novēroto brīdi un iemūžināto fotogrāfiju, Elīna saka: "Tiešām mūsu ģimene visa bija šokēta, šorīt ieraugot puiša ievietoto bildi "Facebook", jo paši nekad no malas to tā nebijām redzējuši, tikai savstarpēji runājām, ka tā varētu būt."

Foto: Privātais arhīvs

Fotogrāfijas autors un notikuma aculiecinieks Kristaps sarunā ar "MansDraugs" atklāj, ka kopā ar kolēģi sākotnēji neesot pievērsuši sunītim uzmanību: "Bet tad ievērojām, ka suņuks nav atnācis pastaigāties, bet mērķtiecīgi dodas sev zināmā virzienā. Paejot viņam līdzi, redzēju, ka suņuks aiziet līdz kapam." Viņš novērojis, ka Tago pie kapa pavadījis aptuveni 20 minūtes, bet pēc tam devies prom.

Jautāts, kādas bija viņa izjūtas, redzot sunīti, kas apguļas pie kapa, Kristaps teic: "Tāds neliels šoks un neizpratne, domājām par to, vai suns tiešām zināja aizgājēju, vai vienkārši noguris bija un izdomāja pagulēt." No Elīnas uzzinājis, ka suns guļ pie sava bijušā saimnieka kapa, Kristaps bijis pārsteigts: "Neticami liekas fakts, ka suns laikam jūt kādu saikni vai ko tamlīdzīgu, jo suns bēru ceremonijā, protams, nepiedalījās, un diezvai kāds sunim spētu iestāstīt, ka te, lūk, viņa saimnieks guļ. Kaut ko dzīvnieciņš noteikti jūt."

"Mums arī ir kaķis, kurš bieži viesojas pie opja kapa. Tie ir opja patiesie draugi, kuriem joprojām viņš pietrūkst un ir daudz laika, lai apmeklētu viņa kapa kopiņu un sērotu par to, kas reiz bijis," secina Elīna.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!