"Vienkārši drausmīgi dzīves apstākļi priekš dzīvniekiem," tā par drauga novērojumu Rīgas Zooloģiskajā dārzā portālam "Delfi" raksta Kaspars. Viņa atsūtītajā attēlā redzams dzīvnieks, kas izgūlies vienā no zoodārza telpām. Portālam "MansDraugs" zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns atklāj, kāpēc fotogrāfijā redzamais rudais ķengurs atrodas šādā telpā un kā skaidrojama ķengura uzvedība. Turpinājumā Lielkalna komentārs.
"Šovasar esam veikuši Ķenguru mājas iekštelpu ekspozīcijas kapitālo remontu, nomainījām sienu materiālu, jo vecais bija nolietojies, tostarp arī ar pašu ķenguru līdzdalību. Zoodārza ķenguriem šie apstākļi ir piemēroti. Gluda un neslīdoša grīda, lai dzīvnieks lecot nepaslīdētu un, nedod Dievs, nesalauztu locekļus. Uz grīdas nav lieku bļodu, uz zemes – guļošu zaru un citu līdzīgu priekšmetu, kas, cilvēkuprāt, izdaiļotu ekspozīciju, bet radītu apgrūtinājumus ķenguriem. Tātad nav iespēju aiz kaut kā aizķerties un paklupt. Pēkšņi iegrabējusies bļoda dzīvniekā var radīt pārbīli. Tā kā ķengurs ir dzīvnieks, kuram izbīlī pirmā doma ir lekt kājās un aši bēgt, tad traumas ir ļoti reālas, jo šādos brīžos var nepamanīt sienu (starp citu, nereti arī cilvēkiem tā gadās). Tas attiecināms arī uz klauvēšanu pa logiem, ko bieži dara apmeklētāji, lai pievērstu dzīvnieku uzmanību. Pārsvarā ķenguri pieraduši pie šādām skatītāju izdarībām, tomēr kāda neparastāka skaņa var pārbiedēt tos.
Grīda ir apsildāma, tādēļ dzīvniekam nav nekāda diskomforta gulēt uz tās. Savukārt bieza salmu kārta, lai veidotu guļvietu mīkstāku, padara grīdu slidenu. Par sekām jau minēju.
Mākslas darbi uz sienām. Var protams, izkrāsot sienas un padarīt tās cilvēka acij tīkamas, bet... Šie dzīvnieki mēdz grauzt arī kokus, tostarp pamēģinot uz zoba sienas materiālu. Apdarinot to ar krāsām, mēs pieļaujam, ka ķengurs to var pagaršot. Bet mēs nevēlamies šādi bagātināt viņu ēdienkarti.
Jāpiebilst, ka arī šobrīd, ja laukā ir saulains un sauss laiks bez vēja un temperatūra virs 0°C, tad ķenguri pa dienu dzīvojas āra voljerā. Tur viņiem ir plašas iespējas izskrieties, vāļāties pa smiltīm un aizvējā sauļoties. Tiesa gan, patlaban to izmanto tikai rudie ķenguri. Otra ķenguru suga – purva valabijas – gan patlaban visu laiku uzturas iekštelpās, jo viņu ģimenē priecīgs notikums – mazulis nesen pametis mammas somu un sāk apgūt apkārtējo pasauli. Nedaudz vēlāk, kad ķengurēns būs apvēlies, tad arī viņi siltā laikā dosies laukā.
Par gulēšanu – mūsu rudo ķenguru tēvs Kingarū izbauda zoodārza sniegto drošību un bezrūpīgi guļ uz muguras, vēderu gaisā izslējis. Dabā šādas vaļības tas nevarētu atļauties, jo visu laiku dzīvniekam vajadzētu būt gatavam briesmu brīdī lekt kājās un laisties lapās. No guļus stāvokļa uz muguras ķengurs to nespēj strauji realizēt, turklāt tas ikvienam ir atsedzis savu vārīgāko vietu – vēderu. Ja sekotu pēkšņs uzbrukums, tad Kingarū būtu pagalam. Tādēļ arī dabā dzīvnieki, atpūšoties un snaužot, atrodas pozā, no kuras tie mirklī var pielekt kājās un būt gatavi aizsardzībai vai bēgšanai. Tieši tāpēc, piemēram, žirafes, ziloņi, arī zirgi dabā mēdz snaust stāvus. Savvaļā ieraudzīt žirafi, kas nogūlusies uz zemes, var ļoti reti, savukārt zoodārzos tīri bieži. Arī pie mums žirafes mēdz nogulties uz grīdas. Runājot ar cilvēkiem par šo tematu, viņi sāk stāstīt novērojumus par saviem suņiem. Arī tie nereti mēdz izplākšņoties uz grīdas, kājas gaisā saslējuši. Tas ir tieši tas pats gadījums – dzīvnieks omulīgi izbauda gulēšanu.
Arī mūsu ķengurtēvs šādā veidā, gulšņājot blakus maltītei, reizēm dīki paņem kādu dārzeņa gabalu un slinki zelē – nu akurāt kā daždien mēs paši, sēžot zvilnī pie televizora. Biežāk tas novērojams tieši vakara stundās, kad apmeklētāji nāk uz Ziemas naktīm zoodārzā.
Turpinot par gulēšanas tematu, paredzam, ka drīz sāks ienākt jautājumi par mūsu jaunākajiem iemītniekiem terārija jaunajā ekspozīcijā – kailajiem smilšracējiem. Tie mēdz gulēt gan kopējā migā, gan arī tās tuvumā caurspīdīgajās ejās. Pirmajā mirklī tiešām izskatās, ka tos skārusi briesmīga sērga un milzzobu grauzēji kur krituši, tur palikuši. Guļ krustām šķērsām kā sardelītes – vieniem migā kājas gaisā, citi palikuši ejās, trešais vēl pa brīžam tirina kāju. Bet – kailajiem smilšracējiem tas ir normāli. Pavērojiet tos ilgāk. Visi elpo. Tad viens pamaina pozu, tad citam ieniezas sāns, tad vēl kāds sāk čāpstināt muti. Beigās kāds smilšracējs ir visus pamodinājis un viss bars sāk hiperaktīvi rosīties."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
