Foto: Privātais arhīvs
Kādā drēgnā ziemas vakarā Vasja viens pats skraidīja pa ielām, līdz viņu pamanīja Edgars. Viņš uzreiz saprata, ka mazais suns ir pazudis. Līdzās nebija viņa saimnieka, tāpēc Vasja nonāca Edgara mājās, kurās mīt jau nedaudz vairāk par diviem gadiem. Turklāt liels bija jaunā saimnieka pārsteigums, atklājot, ka uz ielas atrasts nevis šķietami parasts jauktenis, bet gan šķirnes suns.

"Vasjka ir vācu špics, es viņu atradu blakus drauga mājai," stāstu par savu uzticamo draugu iesāk Edgars. Mazo draiskuli viņš pamanīja ziemā, kad jau bija pakusis sniegs un, kā Edgars teic, "laiks bija slapjš un pretīgs". Viņš sekoja sunim, kas, savukārt, tobrīd skrēja pakaļ kādam tuvējā parkā pamanītam saimniekam un sunim. Notverot mīluli, kas pēc pirmā skata šķitis vien parasts krancītis, Edgars paņēma suni uz savām mājām. "Man dega rokas un tecēja asaras, jo viņš bija sapūsts ar kaut kādu gāzes baloniņu, man viss koda. Kādas četras vai piecas reizes viņu mazgāju," atceras Vasjas saimnieks.

"Kad viņu atradu, tiešām domāju, ka tas ir simtprocentīgs krancis. Es viņu nomazgāju, izžāvēju un nākamajā dienā aizbraucu pie veterinārārsta, kur atkal ar pareizo šampūnu suni izmazgāja. Es biju šokā, ka tas ir špics," stāsta Edgars. Tā kā špicu viņš atrada uz ielas, sākumā sociālajos tīklos un sludinājumu portālā publicēja informāciju par Vasju, taču suņa saimnieks tā arī neatradās. Veterinārajā klīnikā pārbaudīts, vai suns ir čipēts, kas diemžēl neapstiprinājās, tāpēc Vasjas iepriekšējo saimnieku, ja tāds bijis, noskaidrot nevarēja. Pēc tam gan Edgars Vasju čipēja un arī uztaisīja suņa pasi.

"Pašā sākumā viņš pāris dienas gulēja tikai pie durvīm un neko īpaši neēda, nekontaktējās, bet pēc tam gan sāka spēlēties un viss normalizējās," teic špica saimnieks. Un nu jau Edgars kopā ar Vasju aizvadījis nedaudz vairāk kā divus gadus. Veterinārārsts pieļāva, ka atrašanas brīdī suns varētu būt aptuveni piecus līdz astoņus gadus vecs, tāpēc Edgars teic: "Maksimālais, cik viņam varētu tagad būt, ir 10 gadi."

Kāpēc Vasja? "Par Vasju es viņu nosaucu tāpēc, ka mans tēvs agrāk visus nepazīstamos suņus vai tos, kuriem neatcerējās vārdu, sauca par "vasjām". Es biju iedomājies, ka suns nepaliks pie manis un ka viņam atradīsies saimnieks, un nosaucu viņu par Vasju," skaidro špica saimnieks.

Foto: Privātais arhīvs

Jautāts, kā mainījās viņa ikdiena, kad tajā pēkšņi ienāca Vasja, Edgars saka: "Man bija jāsāk celties daudz agrāk un jāstaigā, bija jāsāk ar kādu rēķināties. Dažkārt, kad kāds nevar viņu izvest ārā, man nākas pašam braukt mājās un vest suni ārā. Aizbraukt kaut kur tālāk īsti nevar, jo ir suns, atstāt viņu arī nevienam negribas. Tam visam ir sava veida ierobežojumi, neesmu vairs tik brīvs kā iepriekš." Bērnībā Edgaram bija gan kaķi, gan truši un kāmji, kā arī laukos mita Kaukāza aitu suns, bet tagad – vācu aitu suns, līdz ar to rūpes un atbildība par dzīvniekiem viņam nav sveša.

Savukārt, stāstot par Vasjas raksturu, viņš to min kā ļoti līdzīgu sev. "Suns rakstura ziņā ir diezgan nejauks, viņš ir ļoti viltīgs un vienmēr dabūs to, ko viņš grib. Vienmēr."

Iespējams, kādam šķitīs, ka vīrietis un maza auguma sunītis ir neparasts savienojums un ka tas noteikti nav Edgara mājdzīvnieks. "Vai tā ir, ka citi uzskata, ka tas nav mans suns? Nē, tā nekad nav bijis, visiem viņš ļoti patīk. Brīnumainā kārtā viņš ir ļoti draudzīgs, neskatoties uz to, ka viņu reāli izmeta ārā no mājas. Tādu suni nevar vienkārši pazaudēt, viņš no tevis nekur tālu neaizskrien. Jā, viņam tiek pievērsta diezgan liela uzmanība. Daudzi atskatās, īpaši vasarā, kad viņš ir smuki apcirpts. Bērniem ļoti patīk, vienmēr jautā – suns kož vai nekož. Viņš ļoti piesaista uzmanību."

Vasjas saimnieks uzskata, ka viņam nebija citu variantu, kā vien uzņemties rūpes par atrasto špicu. "Ja tu esi apņēmies tādu nastu – paņemt svešu suni no ielas –, ir jāuzņemas rūpes, tas ir bez variantiem." Savukārt tiem cilvēkiem, kas vēl tikai apsver iespēju savā ģimenē, ikdienā un sirdī iekļaut četrkājaino draugu, Edgars iesaka nebūt vieglprātīgiem: "Es ieteiktu sākumā ļoti stipri apdomāt savu laiku un iespējas, arī finansiālās, jo dzīvnieks diezgan daudz "noēd" naudu. Arī ārstēšana ir ļoti dārga, analīžu nodošana vien prasa aptuveni 70 eiro. Uzturēt suni nav lēti, protams, ja gribi viņu barot ar labu pārtiku un nedot lētus konservus. Jāapdomā, vai ir tik liela apņēmība, lai vismaz divreiz dienā staigātu ar viņu un pavadītu ar viņu laiku. Jārēķinās ar to, ka tas tiešām ir tavs bērns, citādāk to nevar nosaukt. Tas tiešām ir tavs bērns, kuru tu, pat svešu, pēc kāda laika no sirds iemīli."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!