Foto: Privātais arhīvs
Elīna Legzdiņa ir divu murrātāju saimniece. Kā meitene pati atzīst, lēmums adoptēt divus kaķus esot bijis negaidīts, taču viņa to noteikti nenožēlo. To, kā abi minči nonākuši pie Elīnas un kāpēc viņa devusi priekšroku to adoptācijai, mums noskaidrot palīdzēja portāls "Pūkainis.lv".

Katram bērnībā ir bijis sapnis par dzīvnieciņu, kas papildinātu ģimenes loku. Tā nu sagadījās, ka vēl maza būdama Elīna uz ielas ieraudzījusi noplukušu kaķīti, ko meitene, ne mirkli nedomādama, nesusi mājās. Tas arī bijis Elīnas pirmais mājdzīvnieks – kaķis Miks, kurš diemžēl pēc daudziem dzīves gadiem nomira. Elīna atklāj, ka tas esot bijis sāpīgs un emocionāls mirklis viņas dzīvē. Taču pēc Mika zaudēšanas sieviete sapratusi, ka vēlas dot mājas vēl kādam murrātājam. "Mēs ar Miku augām kopā, spēlējāmies, un, gadiem ejot, vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez kāda četrkājaina drauga, kurš mani gaida mājās," viņa stāsta.

Kaut Elīnas dzīvesdraugs sievietei sākotnēji esot paziņojis, ka kaķi viņam īsti nepatīkot, beigās tieši viņš esot nācis klajā ar ideju uzņemties rūpes nevis par vienu, bet diviem murrātājiem. "Un tā mūsu ģimeni šobrīd ir papildinājuši divi bezgala mīļi kaķīši – 1,6 gadus jauna kaķu mamma Bella un viņas pavisam nenopietnais astoņus mēnešus jaunais dēls Rudis," stāsta Elīna.

Abi Elīnas un viņas dzīvesdrauga mājas mīluļi ir adoptēti. Meitene tos ievērojusi, pateicoties dzīvnieku biedrībai "Cat Care Community" un mājaslapai "Pukainis.lv". Kad meitene bija saņēmusi drosmi ne tikai aktīvi sekot līdzi biedrības aktivitātēm "Facebook", bet arī uzzināt vairāk informācijas par kaķu adoptācijas procesu, viņa nonāca vienā no pagaidu mājām, kur izmitināti bez saimniekiem palikušie kaķi. Elīna stāsta, ka murrātāju tur esot bijuši daudz un dažādi, bet viņus uzrunājusi tieši pāris dienas atpakaļ noķertā kaķenīte Bella.

Elīna atklāj, ka esot bijis jāgaida nedēļa, lai varētu izvēlēto kaķenīti vest mājās, jo viņai vispirms esot bijis jāapmeklē biedrības noorganizētā vizīte pie veterinārārsta. Taču, kamēr Elīna un viņas dzīvesdraugs gaidīja Bellu, no tās pašas vietas, kur tika atrasta kaķene, ticis izglābts arī viņas dēls Rudis. "Ar mums uzreiz sazinājās un izstāstīja situāciju un to, ka būtu jauki, ja mājās abi rakari varētu doties kopā. Uzreiz aizbraucām paskatīties otru mīļumu un, gluži tāpat kā māmiņa, uzreiz iekrita sirdī. Ne par velti ir teiciens, ka ābols no ābeles tālu nekrīt," atklāj kaķu saimniece.

Pirmās dienas jaunajās mājās

Foto: Privātā arhīva foto

Pirmā diena, ko abi murrātāji pavadīja savās jaunajās mājās, tika aizvadīta, slēpjoties zem gultas, bet, laikam ejot, ar katru dienu kaķīši esot atplaukuši un drosme pieaugusi. "Abu uzticību iegūstam ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk. Protams, abi vēl baidās, ja ejam klāt vai strauji kustamies, jo nevar zināt, ko abi ir pārdzīvojuši pirms tam," stāsta Elīna.

Kopš pirmās dienas ir pagājušas jau vairākas nedēļas. Un kopā piedzīvoti arī daži nedarbi. Elīna stāsta, ka kādu nakti abi ar dzīvesdraugu sadzirdējuši lielu blīkšķi un pamanījuši, ka abi palaidnieki pārbijušies skrien slēpties zem dīvāna. "Bella izdomāja no gultas uzlekt uz turpat netālu esošā galda," notikumu skaidro minču saimniece. "Tā kā Bella nebija aprēķinājusi pareizo formulu, tad krītot kopā ar galdautu nogāza visu, kas uz tā bija."

Tāpat kaķi jau pa šo laiku ir paspējuši ierīkot slēptuves, kur nekaunas nest visu, ko atrod. Elīna stāsta, ka kādu dienu pamanījusi, ka mājās nav redzama neviena kaķu rotaļlieta, kaut esot bijis jābūt sešām bumbiņām un trim rotaļu pelītēm. Kur tās ir palikušas? Izrādās, ka Rudis pēc spēlēšanās visas aiznesis uz savu slēptuvi. "Nesen atradām tur arī manu auskaru ar bārkstīm, kā arī čaukstošos konfekšu papīriņus," smejoties atceras murrātāju saimniece.

Viņa pamanījusi, ka Rudim un Bellai iejusties palīdzējusi viens otra klātbūtne. "Viņi var spēlēties un mīlināties viens ar otru, kad vien viņiem tas ienāk prātā," piebilst Elīna.

Elīna iedrošina arī citus savus mājas mīluļus adoptē

Foto: Privātā arhīva foto

Adoptēto kaķu saimniece atzīst, ka devusi priekšroku dzīvniekiem no patversmes, jo vēlējusies sniegt palīdzību kādam, kam tā visvairāk nepieciešama. "Mūsu dzīvnieciņus atrada patiešām nelabvēlīgos apstākļos, kas mūs dubultā mudina tiem veltīt uzmanību, rast uzticību un ļaut dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, protams, ik pa brīdim arī lutināt ar visādiem kārumiem," viņa skaidro.

"Personīgi, es saskatu tikai vienu atšķirību starp bezpajumtnieku kaķīšiem un dārgiem šķirnes kaķiem – bezpajumtnieka kaķis no sirds novērtēs un būs pateicīgs par to, ka viņam ir mājas un nav jādzīvo uz ielas vai varmāku rokās," uzsver adoptēto murrātāju saimniece.

"Ja jums ir iespēja dot mīlestību un pajumti šiem četrkājainiem dzīvnieciņiem, kuri radīs prieku jūsos ik dienas, tad kāpēc gan nē? Laikam ejot, viņš būs kā ģimenes locekļi, no kura nevēlēsieties šķirties. Dzīvnieciņš papildinās jūsu ģimeni un savstarpējās attiecības," iedrošina Elīna.

Adoptēto murrātāju saimniece uzsver, ka nevajadzētu baidīties no tā, ka adoptētajiem minčiem būs slikti ieradumi: "Tam nav saistības ar šķirnes vai bezšķirnes dzīvniekiem, jo gluži kā mazu bērni tie visi ir jāmāca."

Taču viņa uzsver, ka pirms mājdzīvnieka uzņemšanas, šis lēmums ir kārtīgi jāpārdomā: "Ik katram ir šaubas par saviem lēmumiem, vai tie būs pareizi vai nepareizi. Bet ir jaapsvēr visas iespējas, vai tu spēsi nodrošināt tiem labvēlīgu vidi, jo tā ir atbildība par šiem jaukajiem dzivnieciņiem, lai viņiem nekas netrūktu." Elīna atklāj, ka arī pati sev uzdevusi šaubu māktu jautājumu – vai spēs uzņemties rūpes par diviem kaķiem: "Abi mājās apsēdāmies, padomājam un kad bijām atbildējuši ar "jā" uz visiem jautājumiem par labu kaķiem, tad atlika vien gaidīt dienu, kad varēsim vest abus mājās."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!