Gribēja vienu, pieņēma divus: pieredzes stāsts par kaķēnu adopciju no patversmes  (1)

Kā stāsta jaunā saimniece Ailita, šī bijusi pirmā reize, kad ņēmusi murrātāju no patversmes. "Esmu lauku bērns, vienmēr pa vasarām dzīvoju laukos pie vecmāmiņas, kur dzīvnieku netrūka. No patversmes viena kaķa vietā paņēmām divus, un šajā gadījumā nostrādāja citi spēki," viņa stāsta ar smaidu.

"No manas puses doma pieņemt vēl vienu kaķi bija pārdomāta, tā nenāca gluži spontāni," min Ailita. "Mājās jau bija viens murrātājs, kaķene Mirdza. Šis bija apzināti ņemts dzīvnieks no neapzinīga pavairotāja." Viņa atklāj, ka Mirdza, gluži kā pilntiesīgs ģimenes loceklis, visur ņemta līdzi, taču kādā reizē viņai uzbrucis cits kaķis. "Pēc atveseļošanās kaķene demonstratīvi parādīja nostāju braukt ārpus mājas. Ja kādreiz atlika paņemt kakla siksniņu un pateikt: "Braucam!" – atnāca, nosēdās un gaidīja, kad to apliksim viņai ap kaklu, tagad, paņemot siksniņu, uzreiz pazūd zem gultas tālākajā stūrī. Tad arī galvā dzima doma par otru kaķi. Un tad jau zināju, ka kaķis būs no patversmes."

Siāmas kaķenītes bilde, kura meklē saimniekus, pirmo reizi manīta vietējā avīzē. "Mūsu Mirdza ir pussiāmiete, nodomāju – abas tā kā no viena koka, būs labas draudzenes." Pēc nedēļu ilgām pārdomām, kā arī plusu un mīnusi pārcilāšanas, nolemts, ka Mirdzai patiesi vajag draudzeni. "Vīram un dēlam par savu izvēli gan neko neteicu, jo zināju viņu nostāju šajā jautājumā: "Divi kaķi mājās, tu esi galīgi traka!""

Viss gan negāja tik viegli un jauki, kā viņa bija iedomājusies. "Jāatzīst, nebiju kārtīgi sagatavojusies un iepazinusies ar visu informāciju, ko darīt, lai kaķi draudzētos. Aizejot uz Valmieras patversmi, kaķenīte bija nobijusies un ļoti tramīga. Šņāca un nelaida sev nevienu klāt. Un var saprast, jo viņai bija gana nodarīts pāri, tāpēc uzticība cilvēkiem bija zudusi. Cilvēks, kas bija viņu paņēmis kā savu mīluli, pēcāk izmeta uz ielas. Īsti jau iemeslu neviens nezinām, tik varam minēt. Kaķenīte bija apbērnojusies, bet visus savus bērniņus vienu pēc otra pazaudējusi, jau patversmē esot. Tāpat kaķenītei bija un ir slimas nieres, urīnceļi, bet to uzzinājām vēlāk – tikai tad, kad paņēmām uz mājām."

"Kamēr patversmē mēģinājām pierunāt kaķeni doties rokās, mani izvēlējās kāds mazs runčuks. Viņš skaļi "bļāva": "Paņem mani!"," atminas Ailita. "Vairs neatceros, cik patversmē bija kaķu, bet nevienam no viņiem nebiju interesanta. Mani interesēja Siāmas kaķene, taču mani bija noskatījis kāds mazs runčuks."

"Runājot ar patversmes darbinieci, jautāju – ja nu gadījumā viņas nesadzīvos, vai varu kaķeni atdot atpakaļ. Darbiniece atbildēja apstiprinoši, iesmejot, ka varu dabūt arī otru, to mazo, kas grib pie manis kā traks," stāsta kaķu saimniece. Kad kaķenīte atvesta mājās, spalvas esot gājušas pa gaisu, kā arī neiztika bez šņācieniem un kautiņiem. "Sapratu, ka viss ir slikti. Vīrs teica, ka jāved atpakaļ. Sirds žņaudzās, acīs asaras, jo ļoti gribējās palīdzēt kaķenītei, bet bija žēl arī sava kaķa. Glābiņu meklēju pie savas mammas, palūdzot, lai brīvdienas kaķeni paņem pie viņas." Taču pagaidu mājās divu dienu laikā kaķenīte tik ļoti iemīļota, ka nolemts to atpakaļ uz patversmi nedot. "Tā Siāmas kaķenīte tika pie jaunām mājām un vārda Sima."

Taču saimniece nekādi nevarēja no galvas izmest mazo runčuku, kas sastapts patversmē. "Viņam bija slimas actiņas. Ļoti ļoti vēlējos palīdzēt mazulim izveseļoties, kā arī mani nebija pametusi doma, ka mūsu Mirdzai vajag draudziņu." Pēc aptuveni nedēļas viņa tomēr nolēma mēģināt vēlreiz. "Labi, ar pieaugušu kaķi nesanāca, bet gribējās domāt, ka mazu kaķēnu mūsu kaķene pieņems. Tā devos uz patversmi otru reizi. Varbūt izklausās neapdomīgi, bet trakajiem pieder pasaule. Kad atvedu mājās mazo runčuku, vīrs, protams, bija neapmierināts, un mūsu Mirdza arī nekādu prieku neizrādīja. Dēls iedeva runčukam vārdu Žoržē, Žoržiks. Tik mēs ar mazo Žoržiku bijām priecīgi un apmierināti viens ar otru un pieņemtajiem lēmumiem."

Slimās actiņas izveseļot nebija viegli, atklāj Ailita. "Ārstējāmies divus, trīs mēnešus. Runčuks auga un iekaroja gan vīra, gan dēla sirdis. Tagad abi mājas vīrieši ir priecīgi par spalvaino pūku mākoni. Viņš vienmēr skries pretim, tiklīdz izdzirdēs kādu, kas slēdz vaļā durvis. Un, neskatoties uz to, ka nāk no patversmes, Žorzē ir ar ļoti labām manierēm. Iemērc ķepu ūdens traukā un laiza. Tāpat ir ar ēšanu – skaisti ķeksē ar ķepu un ēd no tās. Nu, kā īsts švīts!" Jāpiebilst, ka ar kaķeni Mirdzu mazais tā arī īsti nav saradis. "Bet ne tāpēc, ka viņš negribētu. Mūsu Mirdza vienkārši ir ar raksturu. Mirdza, kā jau īsta dāma, draudzējas un spēlējas tik tad, kad pašai paliek garlaicīgi. Žoržē ir mīlestības iemiesojums, lai gan to varu teikt par visiem trim kaķiem."

Siāmas kaķi ir ar raksturu, bet arī ļoti maigi, gudri, uzskata saimniece, jo, piemēram, Simai mamma iemācījusi dot pat ķepu. "Kā jau iepriekš teicu, Simai ir problēmas ar nierēm. Slimība un biežās vizītes pie ārsta, zāļu dzeršana un šprices dara viņu bailīgāku, tramīgāku, bet ne mazāk mīļu. Sima vispār ir tik mierīgs kaķis, ka pat īsti viņas klātbūtni mājās nejūt. Viņa ir tik klusa, bikla – šķiet, ka ar savu uzvedību saka: "Paldies, ka paņēmāt un neatstājāt uz ielas!""

Ailita atklāj, ka neviens no kaķiem nav gāzis tādus "podus", par kuriem jākrīt panikā. "Viņi ir mīļi, uzticīgi, gudri, pateicīgi. Ja vien ir iespēja un vēlēšanās ņemt dzīvnieciņu, dodieties vispirms uz patversmi. Tur ir gan kaķēni, gan jau kaķi ar dzīves pieredzi. Šie dzīvnieki tur ir nonākuši cilvēku neapdomības dēļ. Ikviens var palīdzēt kādam mazākam ar īstām mājām, pilnu ēdiena bļodiņu, siltu dzīvokļa stūrīti un pretim saņemt īstu beznosacījuma mīlestību."