Reti dzīvnieki, kuri joprojām sastopami Krievijas savvaļā  (1)

Visvairāk reti sastopamo sugu uzturas tieši Sibīrijā, kas ir lielākais Krievijas reģions un aizņem vairāk nekā 75 procentus no visas valsts teritorijas. Bet, neskatoties uz apgabala lielumu, tajā mitinās tikai ceturtā daļa no visiem Krievijas iedzīvotājiem. Tāpēc tieši Sibīrijas plašumi jau gadsimtiem ilgi ir mājvieta dažādiem retiem dzīvniekiem un putniem.

Kanāls "National Geographic", iedvesmojoties no jaunā raidījuma "Savvaļa Krievijā: pēdējie neizpētītie dabas plašumi", kura pirmizrāde būs 12. jūnijā, iepazīstina ar retiem un neparastiem dzīvniekiem, kuri joprojām atrodami valsts mežonīgajos plašumos.

Cēlo muskusbriedi ar tā unikālajiem ilkņiem var meklēt tieši Krievijā – Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Ar savu vizuālo īpatnību, kuru zoologi dēvē par snuķi ar ilkņiem, nevis ragiem, tie pievilina mātītes un aizdzen prom sāncenšus pārošanās sezonā.

Šī neparastā zīdītāja nosaukums atklāj tā būtību un nozīmīgumu. Proti, tēviņu pavēderē esošie muskusa dziedzeri nelielos zālēdājus padara par ļoti vēlamu medījumu. Muskusam raksturīgs ļoti spēcīgs, ass aromāts, ko lieto izsmalcinātas parfimērijas ražošanā. Savukārt vērtīgā sastāva dēļ šo dzīvnieku izcelsmes produktu izmanto arī tautas medicīnā – sirds, asinsvadu un plaušu slimību ārstēšanai.

Lai arī vērtīgais dzīvnieks iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā saudzējama suga, tos joprojām turpina ķert lamatās un nogalināt, lai iegūtu unikālo muskusu.

Savdabīgos muskusbriežus var apskatīt arī Rīgas zoodārzā.

Vientuļnieks Sibīrijas jeb Amūras tīģeris mitinās dziļi Sibīrijas sirdī, Tālo Austrumu bērzu mežos. Šie majestātiskie plēsēji, kas ir lielāki par lauvām, var izaugt līdz trīs metrus gari, un tēviņu svars sasniedz pat 300 kilogramu.

Sibīrijas tīģeri bieži uzturas vienatnē un medībās dodas nakts laikā. Savu kažoku tie izmanto kā lielisku maskēšanās līdzekli. Turklāt katra tīģera kažoka strīpas ir atšķirīgas, gluži tāpat kā cilvēku pirkstu nospiedumi, kas ikvienam no mums ir unikāli.

Diemžēl plēsēju dabiskā biotopa izzušana un malumedniecība dzīvnieku krāšņā kažoka dēļ ir būtiski samazinājusi šo tīģeru skaitu, un savvaļā ir palikuši tikai 480 līdz 540 skaistie kaķi. Lai gan viņi nebaidās no sala, arī dziļais sniegs ierobežo to pārvietošanos un vairošanos. Svarīgi, ka gan Krievija, gan Ķīna aktīvi īsteno tīģeru aizsardzības programmas, lai nodrošinātu apdraudētās sugas izdzīvošanu abās valstīs.

Eksotisks zālēdājs ar snuķim līdzīgo purniņu – tā ir Tatārijas saiga. Dzīvnieka deguna iekšējā uzbūve līdzinās filtram, kas vasarā neļauj ieelpot sausā tuksneša putekļus, bet ziemā sasilda auksto gaisu. Tēviņus raksturo arī neparasti ragi burkānu formā. Saigas parasti apdzīvo sausus tuksnešus un pļavas.

Šī ārkārtīgi senā antilopju suga mūsdienās ir reti sastopama. Kopumā pasaulē ir aptuveni 124 tūkstoši šo kazas lieluma zīdītāju. Krievijā saigas mitinās tikai divās vietās – Kalmikijā un Astrahaņas apgabalā. Neskatoties uz to spēju izturēt skarbos dabas apstākļus, dzīvnieku skaitu samazina cilvēki, iznīcinot sugas biotopus, kā arī medījot zīdītājus to vērtīgo ragu dēļ, kurus izmanto ķīniešu medicīnā.

Neparasto dzīvnieku skaits kopš 1993. gada samazinājies par 95 procentiem. Viens no iemesliem – 2015. gada maijā pēc slimības uzliesmojuma dažu dienu laikā nomira 200 tūkstoši Tatārijas saigu.

Šis savvaļas kaķis ar apmēram metru garo asti ir Sibīrijas dienvidu karalis – sniega leopards. Plēsēju savvaļā ieraudzīt ir ļoti grūti, jo tie pārvietojas klusi un teju nemanāmi, turklāt lielākoties mitinās kalnainos apvidos. Visvairāk viltīgo zīdītāju uzturas tieši Krasnojarskas apgabalā.

Šī skaistā kaķu dzimtas pārstāvja simbols ir viņa aste. Tā ir apmēram metru gara, un to dzīvnieks izmanto gan līdzsvaram, gan arī, lai aukstā laikā apsegtu ķermeni un purnu. Amizants plankumainās radības paradums ir nēsāt asti mutē. Tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums – astes muskuļi visas dienas garumā nogurst, un to nest kļūst par smagu.

Vientuļie mednieki ar plankumaino kažoku ir aizsargājama suga, kas ir īpaši tuvu izmiršanai tieši viņu skaistās rotas dēļ, no kuras gatavo apģērbus un citus izstrādājumus. Jau 40 gadus Sietlā darbojas bezpeļņas organizācija, kas cīnās par sniega leopardu aizsardzību.

Leduslāci var sastapt piecās valstīs Arktikā, un viena no tām ir Krievija, kur lielais dzīvnieks mitinās pašos ziemeļos. Šis zīdītājs ir divas reizes lielāks nekā iepriekš minētais Sibīrijas tīģeris, un var sasniegt svaru līdz pat 550 kilogramiem.

Tas ir pilnībā pielāgojies skarbam, aukstam klimatam. Plēsēja 10 centimetru biezais tauku slānis saglabā ķermenī siltumu tik labi, ka infrasarkano staru fotogrāfijās lāču dzimtas pārstāvji uz ledus ir gandrīz nemanāmi.

Zinātnieki uzskata, ka šobrīd pasaulē varētu būt 22-31 tūkstoš leduslāču. Tomēr klimata izmaiņu dēļ suga ir ļoti apdraudēta, un tieši ledus segas sarukšana apgrūtina tās cīņu par izdzīvošanu. Samazinoties dzīvnieku dabiskās vides platībai, tie pārvietojas tuvāk cilvēkiem, meklējot barību māju pagalmos un pat pilsētu izgāztuvēs.

Teju karaliskā izskata baltplecu jūras ērgļi ir lielākie un smagākie ērgļu dzimtas pārstāvji pasaulē. Visbiežāk tos var sastapt Kamčatkas pussalā, kur putni arī vairojas. Katru ziemu šie bezbailīgie lidoņi migrē uz Japānu un pat tālāk, taču ir arī daļa putnu, kuri nemigrē, bet tikai pārvietojas uz tuvāko teritoriju ar atklātiem ūdeņiem.

Piekļuve ūdenstilpēm nodrošina jūras ērgļus ar pārtiku – zivīm, it īpaši lašiem. Plēsoņas medī lidojumā, izmantojot savu binokulāro redzi, lai precīzi noteiktu maltītes atrašanās vietu. Tad viņi kā bultas šaujas lejup, ienirst ūdenī un saķer laupījumu. Japānā putniem patīk mieloties arī ar dažādām jūras delikatesēm – krabjiem, kalmāriem un mencām.

Šīs sugas pārstāvji ir drosmīgi, un, tāpat kā citi ērgļi, zog pārtiku no pārējiem putniem. Medījuma atņemšanu citiem sauc par "kleptoparazītismu", un ar to nereti nodarbojas tieši ērgļi.