Foto: PantherMedia/Scanpix
Vēsturē zināmi daudzi neparasti nāves cēloņi: huņņu vadonis Atila esot miris no deguna asiņošanas, leģendāro dejotāju Aisedoru Dunkani nožņaudza viņas pašas automašīnas ritenī ieķērusies šalle, bet rakstnieks Tenesijs Viljamss aizrijās ar pudeles korķi un nosmaka. Šajā topā apkopoti desmit vēl dīvaināki nāves gadījumi.

Nāvējošā bārda

Visu laiku garākās bārdas īpašnieks bija kāds norvēģis, kura bārda sasniedza 5,3 metru garumu, bet tā viņam netraucēja dzīvot līdz pat dabiskai nāvei 1927. gadā.

Sliktāk klājās kādam XVI gadsimta vidū dzīvojušam austrietim, kurš savu pusotru metro garo bārdu parasti nēsāja satītu īpašā ādas somiņā. Kādu dienu, kad viņš to nebija izdarījis, izcēlās ugunsgrēks, un vīrs paklupa uz savas bārdas, bēgot no uguns.

Par tiešo nāves cēloni - lauztu sprandu vai sadegšanu - viedokļi atšķiras, tomēr viņa atvadīšanās no dzīves jebkurā gadījumā notika dīvainas sagadīšanās dēļ.

Nāve ūdens notekā

Šis dīvainais un bēdīgais atgadījums ir spilgts traģiskas neveiksmes piemērs. 2008. gadā kāds kanādietis nomira, mēģinot izvilkt savu nozagto naudas maku caur lietusūdens notekas restēm.

Maks un dažas citas lietas tika nozagtas, kad 57 gadus vecais vīrietis tās nejauši aizmirsa degvielas uzpildes stacijā. Viņš izsauca policiju, bet nedaudz vēlāk pats ieraudzīja savu maku cauri notekas vāka restēm.

Lai gan policisti viņu brīdināja to neaiztikt pirms kanalizācijas dienestu ierašanās, vīrietis nepaklausīja, un, ieradušies notikuma vietā, speciālisti viņu atrada, ar galvu uz leju iekritušu kanalizācijas akā. No kritienā gūtajām traumām viņš ceļā uz slimnīcu nomira.

Dezodorants kā nāves cēlonis

Kāds 16 gadus vecs jaunietis Anglijā 1998. gadā nomira no sirdslēkmes, jo bija pārāk saelpojies dezodoranta tvaikus. Raidsabiedrība BBC tolaik ziņoja, ka kopš 1971. gada kopumā vairāk nekā 130 cilvēki miruši pēc dezodorantu mērķtiecīgas ieelpošanas, bet zēna nāve bija vienīgais šāds nelaimes gadījums.

Domājams, viņš bijis apsēsts ar personīgo higiēnu, tāpēc vismaz divas reizes dienā visu ķermeni apsmidzināja ar dezodorantu.

Lai gan dezodoranta smaržu varēja just visā mājā, ģimene nedomāja, ka tas varētu būt bīstami. Tomēr autopsija uzrādīja, ka butāna un propāna saturs zēna asinīs 10 reizes pārsniedza letālo daudzumu.

Jāpiebilst, ka toksikologiem pēc tam neizdevās radīt līdzīgu gāzu koncentrāciju, izsmidzinot dezodorantu relatīvi noslēgtā telpā, kāda bija zēna istaba.

Nāve izbadējušos aitu dēļ

Aitas ir samērā pakļāvīgas radības, diemžēl 1999. gadā kāda sieviete Anglijā pieredzēja, ka pat šie miermīlīgie mājlopi var kļūt agresīvi, ja vien ir pietiekami izbadējušies.

Sešdesmit septiņus gadus vecā fermera sieva Betija Stobsa todien kvadraciklam piestiprinātā piekabē veda sienu ģimenes ganāmpulkam. Ieraudzījušas ēdamo, aitas uzlēca uz kvadracikla, nogrūžot sievieti zemē.

Viņa iekrita grants karjerā, bet būtu palikusi dzīva, ja vien aitas viņai virsū neuzgrūstu arī kvadraciklu.

Nāve krūštura dēļ

Zibens spēriens 1999. gadā nogalināja divas sievietes, kas mēģināja glābties no negaisa zem liela koka zariem Londonas Haidparkā.

Acīmredzot viņu krūšturu metāla stīpiņas darbojās kā elektrības vadītājs, jo abas nomira notikuma vietā. Izmeklētāji vēlāk izteicās, ka, iespējams, iznākums būtu bijis letāls jebkurā gadījumā un kā oficiālo nāves cēloni minēja "negadījumu".

Nāve videospēles dēļ

Videospēles kļūst par arvien biežāku un nopietnāku atkarības iemeslu, atzinuši nozares eksperti. 2005. gadā kāds 28 gadus vecs dienvidkorejietis nomira pēc 50 stundas ilgas, praktiski nepārtrauktas Starcraft spēlēšanas interneta kafejnīcā. Ārsti kā nāves cēloni minēja sirdslēkmi spēku izsīkuma dēļ.

Nāve sīrupā

Tā nebija viena, bet gan 21 nāve viena un tā paša dīvainā iemesla dēļ. 1919. gada janvārī Bostonā eksplodēja liela tvertne ar aptuveni 9,4 miljoniem litru melases. Tvertne bija 15 metrus augsta, tās diametrs – 27 metri un tā atradās itāļu imigrantu apdzīvotā rajonā.

Daži no nāves gadījumiem saistīti ar sprādziena spēku, bet citus izraisīja melases plūdi, kas ar ātrumu 56 kilometri stundā iebrāzās dzīvojamā rajonā. Lipīgais vilnis nogāza cilvēkus no kājām un iesūca sevī, noslīcinot biezajā, brūnajā šķidrumā. Lai satīrītu nelaimes gadījuma vietu, bija vajadzīgi vairāki mēneši.

Apkaimes iedzīvotāji apgalvo, ka pat mūsdienās karstās vasaras dienās tur vēl jūtama melases smarža.

Nāvējošā Holivudas zīme

Viens no skumjākajiem Holivudas stāstiem vēsta par jaunu aktrisi, Pegu Entvistlu no Velsas, kura XX gadsimta 30. gados neveiksmīgi mēģināja iekarot kino pasauli.

Pēc pirmajiem panākumiem Brodvejā Entvistla devās uz Holivudu, kur ieguva nelielu lomu filmā Trīspadsmit sievietes (Thirteen Women), bet no filmas samontētās versijas viņas varone tika gandrīz pilnībā izgriezta.

1932. gada 16. septembrī Pega uzkāpa uz slavenās Holivudas zīmes, kas tolaik vēl lasāma kā "Hollywoodland" un kalpoja tikai kā jaunceļama dzīvojamo māju rajona reklāma.

Entvistla atstāja savas mantas, tostarp pēdējo vēstuli, zīmes pakājē, uzrāpās augšā un nolēca no burta "H" virsotnes. Ironiski, ka nākamajā dienā pēc viņas nāves aktrises pastkastītē nonāca vēstule, kurā viņai tika piedāvāta jauna loma filmā par sievieti uz pašnāvības sliekšņa.

Nāve krāmu kaudzē

Angļiem ir teiciens, ka viena cilvēka krāmi citam var izrādīties bagātība, bet ņujorkiešiem brāļiem Koljeriem tie izrādījās nāvējoši.

Pārtikušas ģimenes atvases Lenglijs un Homērs Koljeri apmetās Hārlemā, Ņujorkā, 1909. gadā, un ar laiku viņu dzīvesveids kļuva arvien noslēgtāks, turklāt viņi sāka uzkrāt visas iespējamās lietas. Lēš, ka kopumā brāļi savā dzīvoklī sakrājuši 180 tonnas (163 metriskās tonnas) dažādu krāmu: salauztus svečturus, bērnu ratiņus, klavieres, pulksteņus un mēbeles.

Homērs kļuva akls 30. gados un 10 gadus vēlāk reimatisma dēļ zaudēja pārvietošanās spēju. Brālis par viņu pašaizliedzīgi rūpējās, līdz kādu dienu nejauši sakustināja vienu no milzīgajām krāmu kaudzēm, kas viņu apraka.

Pie gultas saistītais Homērs savukārt nomira lēnā bada nāvē. Policija abu brāļu mirstīgās atliekas uzgāja tikai pēc vairākām nedēļām.

Nāve mistisku apstākļu dēļ

Deviņu tūristu nāve Urālu kalnos Krievijā 1959. gada 2. februārī joprojām ir viens no noslēpumainākajiem gadījumiem šajā valstī, kuram tā arī nav atrasts izskaidrojums.

28. janvārī desmit Urālu Politehniskā institūta studenti devās ziemas pārgājienā. Viens no viņiem saslima un palika atveseļoties kalnu apmetnē. Pārējie deviņi tā arī neatgriezās no mežiem, un izmeklētāji atrada vien studentu daļēji sniegā ieputināto telti. Telts bija atstāta vaļā, iekšā joprojām bija studentu mantas.

Pirmos divos ķermeņus atrada meža malā, kailām kājām un tērptus apakšveļā. Mazliet tālāk līdzīgā pozā gulēja vēl trīs mirušie. Divus mēnešus vēlāk atrada arī pārējos līķus, kas bija aprakti sniegā 75 metrus tālāk. Pēdējiem upuriem bija smagi iekšējie ievainojumi, salauztas ribas un ielauzti galvaskausi. Kādai meitenei nebija arī mēles. Izmeklētājus pārsteidza jebkādu pretošanās pazīmju un ārēju ievainojumu trūkums.

Pēdējie četri upuri bija uzvilkuši dažas savu biedru drēbes, un tajās tika atklāts augsts radiācijas līmenis.

Gadu gaitā radušās daudzas teorijas par neizskaidrojamo atgadījumu, sākot ar lavīnu un beidzot ar citplanētiešu uzbrukumu un militāriem izmēģinājumiem. 1990. gadā, kad atslepenoja ar to saistītos dokumentus, kļuva zināms, ka debesīs tonakt bijušas redzamas koši oranžas lodes. Šīs liecības un radiācijas klātbūtne uz apģērba ļāva pieņemt, ka vainojami varētu būt padomju militārie eksperimenti, bet Krievijas valdība nekad to nav komentējusi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!