Šādas lelles, to galvas, rokas un citas daļas var atrast uz idilliskas saliņas Mehiko dienvidos. Visi, kas tur pabijuši, atzīst, ka sala ir biedējoša pat saulainā dienā, bet, kad sāk krēslot, tā iedveš šausmas un asas izjūtas vai ikvienā.

Sala atrodas Meksikas galvaspilsētas Mehiko dienvidos esošajos kanālos. Tā ir neliela un ar visai skumju vēsturi, turklāt tā nekad neesot plānota kā tūrisma objekts. Tomēr dzīvē viss iznācis citādi un Leļļu sala jeb "Isla de las Munecas" piesaista daudzus interesentus.

Salas leģenda saistīta ar kādas nabaga pāragri mirušas meitenes dvēseli. Meitene atrasta noslīkusi, bet viņas nāves apstākļi bijuši neskaidri. Tas noticis 20. gadsimta 40. gados, un lelles it kā glabājot viņas garu. Vietējie nostāsti vēsta, ka lelles ir diezgan "dzīvīgas" - kustinot gan galvas, gan rokas un reizēm atverot arī acis. Daži liecinieki apzvēr, ka dzirdējuši lelles sačukstamies, citi atkal stāsta, ka brīdī, kad bijuši laivā netālu no salas, lelles esot viņus aicinājušas piestāt.

Lai nu kā arī būtu, šī tiešām ir ļoti spocīga vieta, kas tieši ar šo savu neparasto atmosfēru piesaista apmeklētājus.

Tomēr, kā gan lelles nokļuvušas uz salas? Dons Hulians Santana Babera (Don Julian Santana Barrera) bijis salas uzraugs, kas, kā vēsta nostāsti, atradis noslīkušo meitenīti un nespējis viņu atdzīvināt. Neilgi pēc tam Hulians kanālā ieraudzījis peldošu lelli. Visticamāk, tā piederējusi meitenītei. Viņš to izvilcis no ūdens un pakāris kokā, izrādot cieņu pret bojāgājušo un tās garu.

Citi gan apšauba šādas meitenes eksistenci un uzskata, ka Hulians no vientulības sajucis prātā un visu izdomājis.

Lai nu kā, Hulianam šķitis, ka viņu vajā meitenes gars, un viņš sācis kokos kārt vēl citas lelles, ko atradis kanālā, lai pierunātu garu likt viņu mierā. Kad apsēstība kļuvusi vēl stiprāka, viņš sācis iemainīt arī paša izaudzētos dārzeņus pret lellēm. Tā visa sala lēnām tikusi "apdzīvota", un visur parādījās dīvainās lelles.

Cilvēki, kas Hulianu pazinuši, stāsta, ka viņu it kā mudinājis kāds slēpts spēks, kas pilnībā mainījis vīra uzvedību. Šķitis, ka viņš ir apsēsts ar vainas sajūtu, jo nav varējis izglābt meitenīti.

Lai viss būtu vēl spocīgāk un dīvaināk, pēc 50 gadu ilgas leļļu kolekcionēšanas Huliāns ticis atrasts noslīcis tieši turpat, kur meitene. Daudzi pat tic, ka viņa gars pievienojies meitenes garam uz salas.

Vietējie uzskata, ka šī ir burvestību pilna vieta, un pēc Huliana nāves 2001. gadā, tā kļuvusi par populāru tūrisma objektu, kur arī tūristi nes savas lelles. Šī ir īstā vieta, kurp doties tiem, kam patīk neparasti, nedaudz biedējoši objekti. Lielākā daļa no lellēm ir stipri "nolietotas" – tām trūkst kādas daļas, pazuduši gandrīz visi mati, izkritušas acis vai tajas iemitinājušies kukaiņi. Spkainā saliņa kļuvusi slavena visā pasaulē, un par to veidoti pat vairāki pētnieciski TV raidījumi.

Leļļu sala atrodas Hočimilko kanālos, aptuveni 28 kilometrus no Mehiko centra. To nav nemaz tik viegli sasniegt. Ērtākais veids ir izvēlēties kādu no kuģīšiem, kas vedā arī tūristus pa kanāliem. Brauciena ilgums būs atkarīgs no tā, kuru no maršrutiem izvēlēsieties, bet kopējais brauciena garums var būt aptuveni trīs līdz četras stundas, ja vēlaties arī apskatīt kanālus un kārtīgi izpētīt salu un tās apkaimi, kas ir tiešām skaista. Kanāli kādreiz bijuši lielāka ezera sastāvdaļa un arī pati pilsēta sākumā veidojusies uz salām, tādēļ to apskatīšana būs tiešām interesanta.

Ņemiet gan vērā, ka lielākajā daļā kuģīšu maršrutu Leļļu sala nav iekļauta, tāpēc vajadzēs apjautāties vadītājam par iespēju tur speciāli apstāties. Parasti brauciena cenu rēķina stundās, un viena stunda laivas īres izmaksā ap 13,80 eiro.

Darbdienās tur nav pārāk daudz ļaužu, tomēr brīvdienās gan kanālā, gan uz salas ir visai dzīva satiksme.

Uz salas ir arī neliels bārs, kur atspirdzināties pēc brauciena.

Vairāk informācijas: isladelasmunecas.com un weburbanist.com

premium-wordpress-themes.org

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !