Lidija Sīmane dzimusi 1914. gada 2. janvārī Tukuma apriņķa Struteles pagastā laukstrādnieku ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā melnā sotņa ņēmusi nost vecākiem bērnus, tāpēc ģimene devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, uz Ufu, bet Maskavā tēvs pazudis, mātei nācās vienai pašai smagi strādāt, uzturēt sevi un abas mazās meitiņas. 1920. gadā radās iespēja atgriezties Latvijā. Laimīgā kārtā tēvs uzmeklēja ģimeni, un visi kopā atgriezās Tukuma pusē.
1921. gadā ģimene pārcēlās uz Kuldīgas apriņķa Kursīšu pagastu, kur vecāki bija nopirkuši māju. Jau no mazotnes Lidija gājusi ganos, apguvusi visus lauku darbus, īpaši iemīlējusi zirgus. Visus darbus pavadījusi dziesma. Tad 15 gadu vecumā no pārmērīgā darba smagi saslimusi, viss iekšā sāpējis, un dakteri pareģojuši, ka viņa nekad vairs nevarēs strādāt lauku darbus. Tas dikti sadusmojis stingro tēvu, viņš novērsies no meitas, teicis – tu esi slinka, licis doties pasaulē un pašai sevi uzturēt. Māte gan meitu nav pametusi, aizgājusi no vīra un visādi atbalstījusi meitu Lidiju.
Pēc pieciem gadiem, 1940. gadā, apprecējās otro reizi, pārcēlās uz Kursīšiem Saldus rajonā, tad Otrais pasaules karš, bēgļu gaitās nokļuva Rendā, Kuldīgas pusē. Strādājusi ar zirgiem, tie viņu ļoti klausījuši. Vīrs 1946. gadā atgriezies no kara, bet galīgi slims, gads pagājis pa slimnīcām. 1948. gadā kļuvuši par mežstrādniekiem. Kopā ļoti saticīgi nodzīvojuši 49 gadus.
Vīrs nomiris 1988. gadā. Lidijas kundze palikusi gluži viena, radušās problēmas ar kājām. Nav varējusi vairs pat paiet, nokļuvusi slimnīcā, bijusi nedēļu bez samaņas. Kad atlabusi, nokļuvusi nespējnieku namā. Tur viņu apmeklējis ģimenes draugs Aigars Laizāns ar ģimeni. Ieraudzījis viņu sešu cilvēku palātā drūmos apstākļos, piedāvājis Lidijai pārcelties pie sevis uz trīsistabu dzīvokli Rīgas centrā. Būtībā tomēr svešs cilvēks, ne radinieks, bet sirsnīgi uzņēma savā ģimenē, ar draugu palīdzību nesis augšā pa kāpnēm uz dzīvokli.
Kā jau rokdarbniece, viņa ātri vien iesaistījusies lietišķās mākslas studijā "'Urga", vēl tagad dāsni dalās ar saviem padomiem, dzīves pieredzi! 2013. gada vasarā 99 gadu vecumā ar savu zeķu pāri pat piedalījās Dziesmu svētku tautas lietišķās mākslas izstādē Rīgā.
Arī dokumentālās filmas, kas veltītas Latvijas darbīgajiem simtgadniekiem, veidotāji iemīļojuši šo gaišo, labestīgo un visus cilvēkus mīlošo kundzi – ar viņu tikušies gan Mālpils muižā, kur viņa mācīja Ilzei Jurkānei un Mālpils muižas godalgotajai šefpavārei Aijai cept sklandraušus, gan Brīvdabas muzejā, kur kopā ielīgoja Jāņus, gan vērienīgajā Latvijas simtgadnieku salidojumā Rundāles pilī kopā ar visas Latvijas pagastu pārstāvjiem un prominencēm, gan pavisam nesen – Labdarības koncertā Sāpju dievmātes baznīcā Rīgā.
Arī šogad Mālpils Kultūras centra lietišķās mākslas studijas "Urga" dalībnieces savai "Urgas" māmuliņai Lidijai Sīmanei sarīkoja pārsteigumu – viņas dzimšanas dienas svinības ar sirsnīgām Mālpils novada domes un kultūras centra tagadējās un bijušās vadības uzrunām, ar Sidgundas sieviešu ansambļa uzstāšanos, ar jubilāres izdancināšanu, tradicionālo fotosesiju, jaukiem atmiņu stāstiem, jubilejas kūku utt.
"Urgas" dalībnieces pastāstīja, ka Zvaigznes dienā pieņemts "atpušķot" Ziemassvētku eglīti – noņemt no tās rotājumus. Tā kā šoreiz studijas eglīte bija izrotāta ar gardām konfektēm, tās jaukā pītā groziņā kopā ar pašceptu maizi tika dāvātas jubilārei. Lai jubilāre saglabātu veselību un možumu, kājas – vingrumu, Lidijas kundze tika simboliski iepērta ar kadiķa zariņu.