Foto: DELFI
Milzīga mērķtiecība, nesalaužams dzīvesspars un nerimstoša vēlme attīstīties – tā varētu raksturot Elvi Kurpnieku. Pirms kāda laika viņa dzīve apmeta kūleni, mainījās viss, tostarp draugi, vērtības un izpratne par pasauli kopumā. Taču Elvis nenokar degunu, viņš teic – dzīve ir citāda, taču nekādu ierobežojumu nav. Ja ir kāds cilvēks, no kura smelties dienišķo iedvesmas devu, tas noteikti ir Elvis.

Ar Elvi tiekamies Lielvārdē – vietā, kur viņš mīt jau kopš bērnības. Pie durvīm mūs sagaida Elvja tētis, kas pavada līdz jaunieša istabai. "Tālāk jūs paši, Elvim ir ļoti svarīgi būt patstāvīgam," viņš piebilst. Ar fotogrāfu piesēžam jaunieša istabā. "Lauki ir lauki – tā ir brīvības sajūta, nevienam nav jāatskaitās, kur ej un ko dari. Pilsētās viss liekas tik piebāzts un pilns. Es pat nezinu, kā ir dzīvot pilsētā, un nemaz īsti negribu zināt. Esmu uzaudzis laukos, un, man šķiet, ka te ir daudz patīkamāk," par dzīvošanu Lielvārdē stāsta Elvis.

Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā divi gadi, kopš liktenīgā datuma – 26. jūnija, kas pilnībā izmainīja gan Elvja, gan viņa ģimenes dzīvi. Elvis stāsta, ka pirms negadījuma Lielvārdē pabeidza vidusskolu, plānoja stāties Policijas koledžā, taču beigu beigās palika aiz svītras. Tāpēc jaunietis nolēma izlaist vienu mācību gadu, lai pastrādātu. Pienāca 2018. gada vasara. "Nosvinēju Jāņus, nekur nebraucu – biju mājās, ģimenes lokā. Bet 26. jūnijā ar draugiem izdomājām pasēdēt, pacept gaļu. Man nākamajā dienā bija jādodas uz darbu," Elvis stāsta.

Drauga mājās atradās piepūšamais baseins. Elvis metās ūdenī ar galvu pa priekšu, un uzreiz pēc tam saprata, ka ir atdūries pret baseina dibenu. "Sēdēju baseinā un jutu, ka kaut kas ar kājām nav kārtībā. Tajā mirklī man aizsitās ciet elpa un es neko nevarēju pateikt. Ja būtu varējis kaut ko pateikt, es teiktu – nekustiniet mani," atklāj Elvis. Taču tobrīd valdīja apjukums – apkārtējie pat smējās, jo likās, ka viss ir kārtībā un jaunietis tikai ākstās. "Nākamajā mirklī jau saprata, ka kaut kas nav labi. Draugs mani izvilka aiz pleciem. Ja pirms tam vēl varēju kustināt rokas, tad pēc tam, kad mani izvilka ārā, sapratu, ka vairs nevaru pakustināt neko. Man bija šoka stāvoklis," Elvis atminas. Tobrīd viņš vēl nezināja, ka ir salauzis divus kakla skriemeļus un bojājis muguras smadzenes. Tas, ka netika sniegta pareiza pirmā medicīniskā palīdzība, traumu padarīja vēl nopietnāku.

Dzīve sākās no jauna


Elvis slimnīcā, neilgi pēc negadījuma


Elvi aizveda uz slimnīcu, un viņš atzīst – no tā brīža neko vairs neatceras. Jaunietis atradās reanimācijā – sekoja daudzi izmeklējumi, operācija un garš ārstēšanās process. Slimnīcā Elvis pavadīja mēnesi. "Tagad jau liekas – nekas traks, bet tā 2018. gada vasara bija ļoti karsta. Man visu laiku turējās 40 grādu temperatūra. Deva stipras zāles, ar kurām sāpes vispār nejūt. Manuprāt, tas arī bija vistrakākais – nejust neko. Esi tā kā dārzenis, kas neko nevar izdarīt. Nevari pakustināt rokas, pats padzerties," viņš stāsta. Vēlāk Elvis devās uz Nacionālo rehabilitācijas centru "Vaivari", kur pavadīja trīs mēnešus un cītīgi mācījās, kā atkal sēdēt, būt ratos, pareizi elpot, kustināt rokas un kājas. Viņa dzīve sākās no jauna.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!