'Mūsu klienti gaidīt nevar' – kapracis Arnis ielicis kapā apmēram Valmieru

Arnis (fotogrāfijā) savu profesiju deviņus mēnešus slēpis pat no sievas. Kaut viņam savs darbs sirdij ir ļoti tuvs. Viņš izracis vairāk nekā 26 tūkstošus kapu, katru no tiem – ar lielu mīlestību un gādību, "kaut pats gulies iekšā". Režisors-romantiķis Ivars Zviedris radījis poētisku odu šķietami ne pārāk liriskam arodam – "Kaprači". "Delfi" sarunājas ar režisoru un profesijas "patriarhu" – kapraci Arni.

Filmas pirmizrādē kinoteātrī "Splendid Palace" notiekošajā festivālā "Artdocfest\Rīga" (informācija par festivālu pieejama šeit) zāle bija stāvgrūdām pilna – skatītāji sēdēja visās ejās un un kāpnēm, kā arī stāvēja kājās, cieši saspiedušies. Tas nav nekāds pārsteigums. Nāves tematiku šobrīd diktē dzīve un situācija pasaulē. Par to domāt negribas, bet nedomāt nav iespējams.

Ivars Zviedris – režisors, kura vārdu zina ne tikai Latvijā. Viņa filma "Dokumentālists", kas ironiski vēsta par dokumentālā kinorežisora ģimenes dzīvi (kad kamera seko it visur, pat uz tualeti nevari izsprukt), ieguvusi atzinības balvas daudzviet pasaulē. Un arī turpmākie režisora darbi – piemēram, par deviņus gadus ilgu birokrātisko ņemšanos ar līķi Valmieras morgā – ir skatītāju un kritiķu novērtēti.

Nāve Latvijā ir pateicīgs, tomēr nebūt ne vienkāršs temats, par ko stāstīt kino. Katram ir sava izpratne par to, kādai jābūt aiziešanai mūžībā. Visiem zināms senais joks par to, ka pēdējai sievai jābūt latvietei – neviena cita nebūs labāka kapu kopēja. Un kur nu vēl labāku svētku par kapusvētkiem?! Un cik daudz apzīmējumu "aizsaulei"! Taisaule, viņsaule, nesaule... Vēl vairāk vārdu, kas apzīmē pašu nāvi: izlaist garu, nolikt karoti, pārkrist pār ilksi, aiziet uz viņpasauli, braukt uz kukaiņu ciemu (valsti), braukt uz tārpu kalnu, slēgt acis uz mūža dusu, doties uz citiem medību laukiem…