Фото: Shutterstock
Rakstu sērijā "Amata noslēpumi" portāla "Delfi" lasītājiem šoreiz piedāvājam daudz pieredzējuša apbedīšanas biznesa pārstāvja stāstu par dzīvajiem miroņiem, "Murku" pie zārka, "melnās kastes" noslēpumu, apbedīšanas kantoru veiksmes formulu, garīdznieku merkantilo dabu, atraitņu dīvainajām fantāzijām un pārsteidzošām atvadu dāvanām no sērojošiem draugiem.

Ja cilvēkam pajautā, ar ko viņš nodarbojas, ierasta atbilde ir vizītkarte un frāze: "Ja kas, sazinies ar mani!". Mūsu stāsta varonim šādu frāzi bija grūti iemācīties izrunāt, bet viņš esot iemācījies. Jo ļoti labi zina, kā pienācīgi apbedīt, bet kā nevajadzētu rīkoties pat ar ienaidnieku…

Kā kļūt par bēru muzikantu?

Kapsētā nokļuvu, pateicoties ģimenei, - tur strādāja mani vecāki. Jau kopš sešu gadu vecuma ierasta lieta - vērot, kā notiek bēru procesija. Ko iesākt, ja nav, kas pieskata bērnu mājās?

Mans tēvs - profesionāls mūziķis, spēlējis gan orķestrī, gan grupā. Kaut kādā brīdī sāka piepelnīties, muzicējot kāzās, dažādās jubilejās, galu galā palika kapos, kur viņu ļoti iemīlēja. Drīzumā viņš šim darbam piesaistīja mammu kā sēru ceremonijas vadītāju gadījumos, ja bēres notiek bez mācītāja. Viņa stāsta nelaiķa biogrāfiju, lasa dzejoļus un vada procesiju.

Arī es beidzu mūzikas skolu, bet jau vecākajās klasēs sāku aizstāt tēvu, ja viņš nevarēja izpildīt pasūtījumu - bija aizņemts citur vai slimoja. Tēva repertuāru es zināju ļoti labi. Lai gan jau kopš bērnības kapsētā jutos kā mājās, mana debija nebija viegla. Nelaiķi pēdējā gaitā izvadīja ukraiņu ģimene, bet tas vienmēr bijis smags process - ar skaļām vaimanām, asaru jūtu un elsām. Tā pieņemts visiem slāviem un čigāniem. Viņi var mierīgi stāvēt pie kapličas, pīpēt, čalot, bet, kā ieiet zālē - visi kā viens - aaaaa! Visi skatās, bet sērojošajai atraitnei vai mātei jārāda, cik ļoti viņa cieš. Ko tādu es redzēju pirmo reizi.

No nepārtrauktās vaimanāšanas man uznāca drebulis un slikta dūša - ar grūtībām nospēlēju līdz galam. Kad izgājām no kapličas, mamma man sacīja: "Ja vēlies strādāt kapličā, tad attiecies pret nāvi kā pret darbu." Es saņēmos. Nē, manī neattīstījās ķirurgu cinisms un profesionālā atrofija, tomēr es vienmēr sev atgādinu - esmu ārpus konkrētās situācijas. Tā arī sāku. Vispirms laiku pa laikam aizstāju tēti, pēc tam sāku pats savu karjeru.

Repertuārs: mēs atvedām uz kapiem Paulu un Meladzi

Фото: Shutterstock

Mēs ar tēti bijām bēru mūzikas novatori - ieviesām kapos tādu repertuāru, kādu pirms mums neviens nebija spēlējis. Pirms mums pamatā muzikanti spēlēja bēru klasiku - Šopēnu, Bahu, Mocartu… Manuprāt, tā ir ļoti smaga mūzika, kas gluži kā ar naglām visus piesit pie zemes. Gribas uzreiz pakārties, lai nemocītos.

Mēs samazinājām ciešanas un ieviesām mierīgākas un gaišākas melodijas - Raimonda Paula mūziku no "Ilgais ceļš kāpās", Valērija Meladzes dziesmas, arī tautā iecienītās "Miglā asaro logs" un "Maza manu tēvu zeme"… Proti - fona mūziku, kas neraisa smagas asociācijas.

Nekad nespēlēju neko tādu, kas var cilvēku aizvainot. Tikai vienu reizi, pašā karjeras sākumā, kāda jauna kriminālā elementa bērēs, kur bija sapulcējusies ļoti specifiska un konkrēta publika, atvadu brīdī garastāvokļa iespaidā es nospēlēju motīvu, kas populārajā TV spēlē "Kas? Kur? Kad?" skan "melnās kastes" iznešanas brīdī. Nedomāju, ka viņus tas satrauca - diez vai šī publika bija skatījusies tādu raidījumu. Tagad es pret nāvi izturos daudz nopietnāk.

Ļaudis samērā bieži vēlas dzirdēt "kaut ko īpašu". Tipiskākais pasūtījums ir "Murka". Saprotiet paši, kas ir pasūtītāji, turklāt viņu iecienītākajos kapos - Bolderājā. Starp citu, īstās autoritātes neko tādu nekad nelūgtu. "Murku" neesmu spēlējis ne reizi. Paskaidroju, ka kaps nav īstā vieta, kur atskaņot tādu melodiju, lai atstāj atvadu mielastam. Mielastos es cenšos nestrādāt, jo agri vai vēlu tie pārtop par banketu. Man nepatīk bēdu sagrauzti piedzērušies. Pēc stundas sākas - vai vari nospēlēt to? Bet to? Negribu! Viņiem vajadzīgs nevis muzikants, bet cilvēks, kurš sāks ceremoniju, aicinās pacelt pirmo glāzi. Bet tālāk lai paši.

Līdz šim brīdim iekšēji nodrebu, atceroties, kā reiz vecāki, glabājot savu pusotru gadu veco bērnu, palūdza nospēlēt dziesmu no savulaik populārās multfilmas "Umka". Melodija nav sarežģīta, nospēlēju, taču, kad ieraudzīju, kā tajā mirklī nobālēja māte, nodomāju, ka viņa sev parakstījusi spriedumu - turpmāk, dzirdot šo melodiju, viņas acu priekšā būs mazais baltais zārciņš… Kādēļ viņai tas bija vajadzīgs? Skaisti un aizkustinoši, bet turpmāk taču ar to būs jādzīvo.

Nedrīkst bērēs pasūtīt mūziku, kas savijusies ar dzīvi - tā taču nav karaoke! Bet cilvēki nesaprot - vienmēr lūdz mīļākās dziesmas.

Klienti: lai biogrāfiju stāsta pati nelaiķe

Фото: Shutterstock

Reiz mammai zvanīja cilvēki, lai vienotos par bērēm. Mamma teica, ka viņai vajadzētu faktus no nelaiķes biogrāfijas… Tajā mirklī sarunas biedre attrauc pārsteidzošu frāzi: "Labāk es iedošu telefonu pašai Alevtīnai, lai viņa visu par sevi pastāsta!" Mamma sastinga. Bet tikmēr klausulē jau bija dzirdama Alevtīnas balss, kas itin moži klāstīja savu biogrāfiju.

Noskaidrojās, ka sieviete ir smagi slima, viņas dienas jau bija skaitītas. Lai atvieglotu tuviniekus, viņa nolēma jau laicīgi sagatavoties, turklāt esot pie skaidra saprāta. Noteiktajā dienā mēs večiņu tik tiešām apglabājām. Sajūtas nav iespējams aprakstīt.

Bija reiz arī cits gadījums, kad bēru datums noteikts pirms nāves. Bet norunātajā dienā mums pavēstīja, ka cilvēks vēl nav miris. Pēc tam procesu vēl mēnesi atlika. Galu galā mēs pateicām: kad nomirsiet, uzreiz zvaniet. Un viss notika.

Skumjākā un nebūt ne retākā situācija, kad atbrauc… Fedots, bet ne īstais. Proti, sajauc nelaiķus. Atceros, reiz bērēs atraitnei centās iestāstīt, ka atvestais sievietes līķis ir… viņas vīrs. Sak, nāve maina.

Apbedīšanas bizness: cīņa par nelaiķi un ietekmes zonas

Фото: Shutterstock

Pie mums bēres lielākoties ir civilizētas. Kolēģi no Krievijas stāsta, ka tur iecienīta atrakcija provinces bērēs - zārka aiznaglošana. To dara jau pie kapa, kur liek zārku un sit ar āmuru.

Vēl pirms 20 gadiem mūsu kapos strādāja cilvēki, kas bija padibenes vai paši kā nāves kandidāti. Kā rezultātā nereti gadījās piedzīvot garīdzniekus, kas krīt bedrē, zārka nesējus, kas nespēj noturēt zārku, muzikantus, kas neatšķir minoru no mažora… Reiz zārka nesējs paslīdēja, kāpjot apledojušā kalniņā. Zārks nogāzās, slīdēja lejup, vāks atvērās, mironis izlidoja. Kad viņu pēc tam lika atpakaļ, klātesošie no šausmām vaimanāja… Neticams skats.

Tagad lielākajā daļā apbedīšanas kantoru strādā profesionāļi. Es lieliski zinu, kā notiek šajā biznesā. Rīgā vien darbojas 30-40 firmas, kas nežēlīgi cīnās par klientiem. Jo kāzas un bēres ir pasākumi, kuros cilvēki naudu neskaita. Viņiem nav laika tirgus izpētei, domas aizņemtas ar citām lietām. Tādēļ negodprātīgas firmas var iesmērēt daudz ko lieku.

Vienā no Rīgas slimnīcām apbedīšanas firma nomā telpas tieši līdzās kabinetam, kurp sērojošie tuvinieki dodas pēc miršanas apliecības. Tā kā apbedītāju biroja platās durvis ir plaši atvērtas, bet pieticīgā ieeja "izziņu kabinetā" ir ciet, cilvēki tūlīt nonāk vietā, kur viņus atplestām rokām sagaida līdzjūtīgie un visu saprotošie biroja darbinieki. Galu galā nelaimīgie tuvinieki parakstās uz visu, ko viņiem piedāvā. Pēc maksimālās programmas.

Sakari ar apbedītājiem ir daudziem dažādu iestāžu darbiniekiem, kuriem teorētiski varētu būt darīšana ar mirušajiem - ģimenes ārstiem (viņi apstiprina nāves iestāšanos mājās), policistiem, "ātro" darbiniekiem, slimnīcām, ugunsdzēsējiem… Un apbedītāji nelaiķus izķer vēl siltus.

Pirms 20 gadiem bija kāda šķebinošs notikums, kad Daugavā uzpeldēja slīkonis un dažādu dienestu pārstāvji piezvanīja uzreiz diviem apbedītājiem. Abi ieradās un plēsās, kurš savāks līķi, kurš tobrīd vēl atradās ūdenī. Vienojās, ka tas, kuram līķis tiks, pats viņu zvejos laukā. Tagad tā vairs nenotiek - ietekmes zonas ir sadalītas. Un teikšu, kas tas nebūt nav slikti.

Esmu jau iemācījies visiem saviem draugiem un paziņām teikt - mēs visi reiz mirsim, mums ir mammas, tēti, draugi, kas arī mirs. Ja kas, zvaniet man, nekautrējieties. Es vienmēr pastāstīšu, kas un kā. Es nepalīdzēšu ar lētāku cenu, bet varu savest kopā ar tiem, par kuriem esmu pārliecināts - viss būs kvalitatīvi un bez liekiem tēriņiem. Jā, ir daudzas firmas, kas arī bez pazīšanās visu izdarīs pienācīgi, tomēr visi nav tādi.

Deviņdesmito gadu sākumā bēres bija vērienīgākas. Reizēm tās izmaksāja milzu kapitālu, bet pieminekļus veidoja kā īstas pilis. Muzikālais standarts - stīgu kvartets, vai vismaz duets - vijole un čells. Pēdējo piecu gadu laikā neatceros tādu gadījumu, ka kāds būtu pasūtījis divus muzikantus. Parasti izvēlas vijolnieku vai taustiņu instrumentālistu, vai pūtēju.

Klasiskā mūziķa likme ar visiem nodokļiem - 60 eiro par ceremoniju. Rīkojot bēres un izvairoties no pārmērībām, var iekļauties 700 - 800 eiro. Svarīgs jautājums, vai ir kapu vieta. Vienkāršs preskartona zārks izmaksās 70 eiro, bet var pasūtīt arī par 1000 eiro.

Daudz kas atkarīgs no firmas. Dārgākie piedāvājumi - šiks limuzīns, grezns zārks - lakots, ar drapērijām un spilveniem, baltos cimdos tērpts apkalpojošais personāls, kas gatavi stundām sēdēt un uzklausīt sēru sagrauztās atraitnes un mātes. Par to viņi saņem ne mazāk kā pusotru tūkstoti eiro. Ir arī vienkāršāki kantori - ar katafalku, kas patiesībā ir pārbūvēts autobuss, normāliem, veikliem, izmanīgiem (un skaidrā prātā) darbiniekiem, bet tas izmaksās par kādiem 600 eiro lētāk.

Ja cilvēks neko nav atlicis bērēm, jāizgrozās ar to naudu, ko piešķir valsts - divas vidējās mēnešalgas vai divas pensijas. Ja arī ar to nepietiek, tad apglabā sociālajā kapsētā Jaunciemā. Ir apbedītāju firma, kas specializējusies tieši uz to - nekādas ceremonijas, nelaiķi liek lētākajā zārkā, kremē, pelnus ieliek urnā, uz kuras ir mirušā vārds. Un viss.

Mācītāji: dienā pa astoņām bērēm, 50 eiro par katru

Фото: Shutterstock

Ja agrāk laicīgās un baznīcas izvadīšanas ceremoniju proporcija bija 50:50, tad pēc krīzes visi pēkšņi kļuvuši ticīgi. Izņēmums - pašnāvnieku bēres. Tiesa, pēdējā laikā viņu kļuvis mazāk, daudz biežāk tiek glabāti tie, kas miruši no vēža. Šķiet, tāds ir katrs trešais, bet vēl pirms 20 gadiem viņi bija retums.

Es savās bērēs negribētu mācītāju. Lielākoties viņi nav tie patīkamākie cilvēki. Turklāt ļoti merkantili. Pēc baznīcas likumiem svētajam tēvam nav tiesību noteikt cenu par saviem pakalpojumiem - apstāvēšanai jānotiek pret ziedojumiem. Taču mūsējiem ir likme, turklāt augstāka nekā citiem biznesa dalībniekiem. Mācītāji pelna 50 un vairāk eiro par vienām bērēm. Mazāku summu viņi nepiekrīt saņemt. Populārākie svētie tēvi dienā piedalās līdz pat astoņām bērēm. 400 eiro - var iztikt. Man nav žēl, bet iedomājieties tos tempus!

Spilgtākais gadījums, kas palicis atmiņā - katoļu mācītājs novadīja izvadīšanas ceremoniju bez nelaiķa! Apbedītāji bija kaut ko sajaukuši, zārks aizbrauca uz citiem kapiem, svētais tēvs nevarēja gaidīt (jo bija jāsteidz uz nākamajām bērēm), tādēļ viņš paņēma svecīti, nolika zārka vietā uz galda un paziņoja: "Domāju, aizgājēja dvēsele ir mums līdzās un sadzirdēs mūsu lūgšanas. Sāksim." Novadīja visu liturģiju, bet zārks sērojošos panāca jau pa ceļam uz kapa vietu. Lūk, kāda attieksme!

Tikpat neglīts stāsts bija ar kādu pareizticīgo garīdznieku. Pie viņa pienāca sirmgalve, mūžībā aizgājušā radiniece, pasniedza svētajam tēvam aploksni. Viņš atvēra to un ieraudzīja 10 latus. Kā viņš satrakojās! ielauzās apbedītāju kantorī, spēra zemes pa gaisu un kliedza, ka par tādu naudu negrasās strādāt - vai nu piemaksājiet, vai braucu projām!

Reiz bija pārsteidzošas bēres, kad glabāja kādas sektas adeptu. Viņa līdzgaitnieki bija atveduši savu draudzes ganu, kuram nebija pieredzes izvadīšanas ceremonijās. Viņš savu runu ievilka daudz ilgāk par paredzētajām 20-30 minūtēm. Pat nezinājām, ko iesākt - bija jāsteidzas uz nākamajām bērēm. Kādā mirklī mācītājs pieminēja otro atnākšanu un pavēstīja, ka reiz pienāks diena, kad mirušie augšāmcelsies, izkāps no savām mūža mājām un dosies pie tuviniekiem. Tajā mirklī kapličā ienāca saniknots kapracis, kurš nikni pajautāja: "Tad varbūt jūs nerakt?!"

Novēlējumi un dāvanas nelaiķim: kārtis, nauda, šaujamie

Фото: Shutterstock

Gadās, ka ir neizturami grūti redzēt sērojošās sejas. Īpaši, kad dzirdi aizsaulē aizgājušajam veltītās atvadu frāzes. Reizēm gan jādzird arī dažādu humora šovu cienīgus vēlējumus, piemēram:

"Ne pūkas, ne spalvas tev tur!" (paklapējot nelaiķim pa plecu)
"Tu tur uzmanīgi!"
"Un kurš tagad remontu pabeigs? Nevarēji paciesties?"
"Dod kādu ziņu, kad esi galā!"

Cilvēku fantāzijai nav robežu, domājot par mirušā ekipējumu mūža pēdējā ceļā. Žanra klasika - ielikt zārkā polšiņu. Vairums uzskata, ka bez tā aizsaulē nenokļūt. Vienās bērēs kāds ielika aizgājējam 200 gramu pudelīti, bet viņa draugs aizdomīgā balsī pajautāja, vai nebūšot par maz.

Populāra izvēle - likt zārkā mobilo telefonu. Mazums kā, ja nu pēkšņi cilvēks tikai iemidzis? Pamodīsies, dos ziņu. Kā variants ir likts radio. Turklāt nevis ar baterijām (jo tās taču nosēdīsies!), bet mehāniskais - griez rokturi, bet tas spēlē. Ja kas, garlaicīgi nebūs. Esmu redzējis, ka zārkā liek grāmatas, kārtis, naudu, ieroci, siltas drēbes, dvieļus, makšķeres. Reiz redzēju, kā zārkā ieliek tauriņu tīklu - ja nu pēkšņi noderēs!

Kremēšana: darba netrūkst

Фото: Shutterstock

Mūsu krematorija darbojas nepārtraukti. Tagad lietuvieši ir uzbūvējuši savējo, bet agrāk viņi izmantoja Rīgas pakalpojumus. Bet klientu netrūkst tāpat.

Ir cilvēki, kas vēlas, lai viņu pelni tiktu izkaisīti kādā eksotiskā vietā vai tiktu glabāti mājās uz naktsskapīša, bet man tas nešķiet saprotami. Manuprāt, pelni tādēļ arī ir pelni, lai tie tiktu ierakti zemē, kur tuvinieki un draugi varētu atnākt un atcerēties…

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !