Burgers kāzu jubilejā jeb pieci baušļi, ko es iemācījos par attiecībām

Man jau piecus gadus ir vīrs, un man aizvien tas liekas neticami. Viņu sauc Mārtiņš, un dzīve kopā ar viņu ir sirsnīga un priecīga. Kā jau tas divu cilvēku attiecībās sagaidāms, trāpās arī pa kalnam un lejai. Nu jau esmu sapratusi, ka tieši tā attiecībās mēdz būt.

Pieci gadi laulībā, desmit gadi kopdzīvē. Kādam šķitīs maz, kādam – daudz. Lai kā būtu, ir bijis daudz mirkļu, kas devuši iespēju pilnveidoties katram atsevišķi un abiem kopā. Un, jā, pat šo dažu gadu laikā esmu nonākusi pie pāris atziņām, ko gan iesaku ņemt vērā tikai un vienīgi tad, ja ir vēlme, jo katram jau pašam savs attiecību ceļš ejams.

Pirms pieciem gadiem es un mans dzīvesbiedrs atbildējām ar "jā" uz jautājumu, par kuru rakstnieki gadsimtiem sacerējuši mīlasstāstus un Holivuda filmējusi kases grāvējus. Toreiz 21. septembris bija Itālijas dienvidu saules cienīgi karsta diena, netipiska rudenim, un, skatoties kāzu bildes, atceros to kinematogrāfisko sajūtu, kāda mani pārņēma, kad pār mūsu galvām radi un draugi meta baltus rīsus. Kā filmās. Filmās, protams, to nerāda, bet tiem rīsiem kaut kur jāpaliek, un tie izvēlējās nosēsties kaut kur manā apakšveļā un palikt tur līdz vēlai naktij. Holivuda izvēlas, kuri stāsti būs pelnošāki. Rīsi veļā nepelna, tāpat kā nepelna īsta, neromantizēta dzīve, kas pēc tavas skaistākās dienas mūžā tikai sākas.

Ļoti ilgu laiku manī dzīvoja mīti par to, kādām jābūt attiecībām, laulībai un abu partneru lomām tajā. Šķiet, visgrūtākais savulaik šķita to otru cilvēku atrast. Ja izdodas atrast, tad jau viss būs labi līdz mūža galam. Starp citu, līdzīgi domāju arī par augstskolu – iegūšu augstāko izglītību un varēšu dzīvot, cepuri kuldama, jo visi lielie izaicinājumi būs aiz muguras. Ha-ha-ha!