Fоtо: Shutterstock
Pēdējos gados daudz tiek runāts par to, cik grūti nākas strādāt skolā, jo pietiekami daudziem bērniem novēro uzvedības traucējumus. Turklāt ikviens mūsdienu bērns labi pārzina savas tiesības. Bet – skolēna uzvedībai, kas it kā neatbilst vispārpieņemtām sabiedrības normām, visbiežāk ir savi iemesli, kas meklējami gan ģimenē, gan veselībā. Un uzvedības traucējumi var būt tik dažādi – kaitējoši gan citiem, gan pašam bērnam.

Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas speciālisti – prof. Dr. Gunta Ancāne Dr. Artūrs Ancāns, Dr. Artūrs Miksons un Dr. Ineta Remese pēc Slimību profilakses un kontroles centra pasūtījuma sagatavotajā īpašajā materiālā izglītības iestāžu psihologiem un pedagogiem, kurā apkopoti ieteikumi darbam ar skolēniem, kuriem ir uzvedības un emocionāli traucējumu skolas vidē, izvērsti skaidro, ko vispār nozīmē agresīva, depresīva un trauksmaina skolēna uzvedība, kā arī sniedz ieteikumus kā vajadzētu un kā nevajadzētu rīkoties, ja pedagogs novēro uzvedības traucējumus.

Agresīva uzvedība – vai vienmēr uzbrukums apkārtējiem?

Agresīva uzvedība nozīmē, ka skolēns pārkāpj citu robežas. Skolēns jūtas dusmīgs, bezpalīdzīgs un apdraudēts. Apdraudējuma izjūta var būt saistīta ar konkurenci, bailēm no vērtējuma vai pazemojuma.

Agresīva uzvedība ne vienmēr ir destruktīva. Tā var būt kā līdzeklis mērķa sasniegšanai, kā atbildes reakcija – arī konstruktīva. Prasme agresiju izpaust konstruktīvi liecina par skolēna vitalitāti. Agresīva uzvedība uzskatāma par destruktīvu, ja tās mērķis ir uzbrukt, ievainot, iznīcināt. Šādai uzvedībai raksturīgs "uzbrukums" apkārtējiem, apsaukājot, sitot, laužot mantas, lietojot rupjus izteicienus u.c.

Fоtо: Shutterstock

Ja skolēns uzvedas agresīvi, tas norāda arī uz paša skolēna atrašanos emocionālā diskomfortā, no kura viņš neprot saviem spēkiem izkļūt un adekvāti reaģēt uz apkārt notiekošo. Pastāvīga kritika, pārāk augstas vai skolēnam nesaprotamas prasības un sodi veicina agresīvu uzvedību. Būtiski, ka skolēns pats nespēj izvērtēt savu uzvedību un pamanīt, ka apkārtējos rada bailes un nemieru. Pavisam pretēji – šiem skolēniem šķiet, ka visa pasaule vēlas viņiem nodarīt pāri.

Agresīva uzvedība ģimenes locekļu vidū rada iespējamību skolēniem "pārcelt" šo modeli uz attiecībām skolas vidē. Skolēniem ar agresīvi destruktīvu uzvedību nepieciešama izpratne un atbalsts, jo viņu pieredzē nav citu uzvedības modeļu – nav izvēles iespēju.

Piemērs: "Skolēns, 14 gadi. Vardarbīgs pret klasesbiedriem. Vecāki vardarbīgi, noniecinoši. Zēns bēg pie vecvecākiem, lai izvairītos no sišanas. Jūtas bezpalīdzīgs, "ievainojams". Pārliecināts, ka vienīgais līdzeklis, kā viņš kādu spēj ietekmēt, ir spēks."

Pastāvīga kritika, pārāk augstas vai skolēnam nesaprotamas prasības un sodi veicina agresīvu uzvedību.

Skolēniem, kuri uzvedas agresīvi, būtu jāpalīdz izprast savas dusmas, to izpausmes un iespējas tās kontrolēt. Tāpat būtu jāapgūst empātijas, uzticības, līdzjūtības un līdzcietības prasmes.

Dusmas ir iedzimts afekts (vienkāršojot var teikt – emocijas). Dusmas ir uztveramas kā signālafekts gadījumos, kad cilvēka personības robeža tiek ignorēta un pārkāpta. Lai arī dusmas nav patīkamas emocijas, ir svarīgi iemācīties tās adekvāti pārdzīvot un konstruktīvi izpaust, un sarunā ar skolēnu jāmēģina izprast, vai tās ir adekvātas, vai neadekvātas konkrētajā situācijā. Ja darbs ar dusmu afektu ir noritējis veiksmīgi, skolēns iemācās tās izpaust konstruktīvi un vitāli.

Depresīva uzvedība – kas aiz tās slēpjas

Fоtо: Shutterstock

Depresīvas uzvedības skolēns jūtas "slikts", vainīgs, emocionāli pamests un atstumts. Tādēļ depresīvai uzvedībai raksturīga noslēgšanās no ģimenes locekļiem, draugiem, nereti arī narkotisko vielu, alkohola lietošana, iesaistīšanās gadījuma seksuālajās attiecībās u.c.

Skolēniem ar depresīvu uzvedību raksturīgas skumjas, nespēja koncentrēt uzmanību, intereses zudums attiecībā uz tām darbībām, kuras iepriekš bija patikušas, ilgstoša un izteikta bezcerības izjūta, iepriekš neraksturīga pēkšņa raudāšana, vienaldzība, arī melošana.

Bieži šāda skolēna uzvedība paliek nepamanīta, jo šāds skolēns ir "malā stāvētājs" un nevēlas citiem stāstīt par savām iekšējām problēmām, kā arī apkārtējiem varētu būt grūti uzklausīt, nekļūstot līdzatkarīgiem, proti, nesaskatot risinājumu.

Depresīvi traucējumi var "slēpties" arī aiz psihosomatiskām izpausmēm: galvassāpēm, gremošanas traucējumiem, bezmiega, nogurdināmības, izsitumiem uz ādas, u.c.

Depresīvi traucējumi meitenēm ir vērojami biežāk nekā zēniem. Te nozīme ir gan fizioloģiskajiem faktoriem, kas saistīti ar endokrīno sistēmu, gan būtisks ir izveidojies pieņēmums, ka meitenēm nav atklāti jāizrāda sava agresivitāte, bet "jāpārdzīvo sevī". Tāpēc meitenes vēršas pret sevi, piemēram, atsakās ēst vai izjūt neadekvātu vainas sajūtu, meklē sevī kļūdas un sliktas rakstura īpašības.

Piemērs: "Skolniece, 15 gadi. Pasliktinājušās sekmes mācībās, distancējas no klasesbiedriem, iegrimusi savās domās, bēdīga. Vecāki "auksti", mātei depresija, tēvs norobežojies. Jūtas vainīga, nevērtīga, "tukšuma izjūta"."

Šajā stāvoklī skolēnam ir svarīgi saņemt emocionālu atbalstu un just ieinteresētību viņa izjūtās. Diemžēl šie skolēni tik viegli savās izjūtās nedalās. Pedagogam būtu jāizvairās kļūt gan par pārāk aizgādniecisku, gan pārāk neizprotošu, bet sarunā būtu jābūt lietišķam, noskaidrojot un izprotot situāciju būtību.

Nedroša (trauksmaina) uzvedība – kas to pavada

Fоtо: Shutterstock

Nedroša (trauksmaina) uzvedība nozīmē, ka skolēns ir pastāvīgi nobažījies, saspringts. Skolēna skatiens sarunājoties nav vērsts uz sarunu biedru, bet ir izvairīgs, nolaists. Vērojams saspringums sejas izteiksmē. Nedrošības gadījumā skolēns ierobežo sevi, ieraujas sevī, atsakās no izvēles brīvības. Savukārt, ieraujoties sevī, sašaurinās pašrealizēšanās iespējas.

Ģimenē, attiecību mijiedarbībā starp ģimenes locekļiem, vecāku trauksme un bailes kļūst par bērna trauksmi un bailēm. Skolēniem nereti ir vērojamas bailes no situācijām, kuras viņi nevar kontrolēt, piemēram, dažādām situācijām skolas vidē. Skolēns var iedomāties kādu nepatīkamu notikumu un izveidot izvairīšanās plānu.

Uzvedības plāns var būt adaptīvs, bet tas var būt arī traucējošs skolēna veselīgai psihoemocionālai attīstībai. Parādās pastiprināta jūtība, "ievainojamība" vai ietiepība, skepticisms.

Piemērs: "Skolēns, 10 gadi. Gudrs, mācībās sekmīgs, novērtēts. Uzsāk mācības citā skolā. Kad jāiet uz skolu, skolēns pretojas, kliedz. Iet uz skolu "liedams asaras", māte velk aiz rokas. Vecāki, juzdamies dusmīgi un nomākti, vaino par to bērnu. Skolā jūtas apdraudēts. Atkarība no mātes, tēva. Nedrošas pieķeršanās uzvedības rezultāts."

Skolēnu vajadzētu uzmundrināt un panākt, lai viņš "tiekas" ar trauksmes objektu. Visbiežāk skolēns uztraucas par savu nespēju būt sekmīgam, nespēju "iederēties" klases kolektīvā, fiziskiem "defektiem".

Pedagogs sākotnēji var mēģināt ietekmēt šo situāciju, "pārvirzot" skolēna neveselīgo uzvedību uz tādu uzvedību, kas sniedz pašam skolēnam gandarījuma sajūtu. Šajā gadījumā būtiskas ir pedagoga zināšanas, prasme un pacietība.

Lai padziļināti risinātu visus iepriekšminētos psihoemocionālās veselības traucējumus, skolēnam noteikti būtu nepieciešama arī ārsta psihoterapeita vai ārsta psihiatra palīdzība, jo īpaši tādēļ, lai novērstu iespēju skolēnam veikt "pašārstēšanos" ar alkohola, narkotiku un citu neveselīgu atkarību (datora, azartspēļu u. tml.) vai pašnāvnieciskas uzvedības palīdzību.

Skolotāja un skolēna attiecību veidošanas pamatprincipi

Fоtо: PantherMedia/Scanpix

Bērniem ir dabiska vēlme pēc drošības, tostarp drošas vides. Arī skolas videi būtu jābūt tādai, kurā bērns jūtas gan fiziskā, gan emocionālā drošībā (uzklausīts, saprasts, pieņemts). Īpaši gadījumos, kad šāda vide pietrūkst mājās. To, kā bērns jūtas mājās, pedagogs, īpaši mazajās klasēs, izjūt ātri.

Pedagogs ir tas cilvēks, pret kuru bērns vērš savus mājās izstrādātos emocionālās uzvedības modeļus. Tiek izspēlētas identiskas situācijas kā mājās ar vecākiem. Šādi darot, bērns "testē realitāti" – vai atbildes reakcija no pedagoga būs "tāda pati kā vienmēr" – proti, vecāku dotā pieredze, vai tiks sniegta pavisam jauna pieredze (ar kuru bērns, iespējams, vēl nekad nav saskāries) un ko tālāk būs iespēja pielietot arī citās dzīves situācijās.

Svarīgi ir:

  • lai saruna notiktu ar skolēnu divatā;
  • klausīties, izprast un "būt klāt";
  • izzināt un analizēt situāciju, kas ir novedusi pie tā, ka bērns ir kļuvis nervozs, agresīvs vai noslēgts, nerunīgs;
  • risināt situāciju saskaņā ar noskaidrotajiem faktiem, nevis sākt meklēt vainīgos, lai "ātri" atrisinātu problēmu.

Piemērs: "Ja tiek konstatēts, ka divi bērni klasē kaujas vai tiek pamanīts brīdis, kad viens skolēns iesit otram – šajās situācijās konflikts jāpārtrauc un jānoskaidro, kā situācija attīstījusies, nevis jāsāk ar kāda sodīšanu."

Analizējot skolēna uzvedību, jāņem vērā fakti, kuri iepriekš jāiegūst, lai saprastu, vai situāciju radījis bērna psihoemocionālais stāvoklis ilgstošā laika periodā, vai arī kāds nesens notikums klasē. Piemēram, ja bērns klasē ir "agresīvs", tam par iemeslu var būt kāds notikums ģimenē, ar kuru bērns nespēj pats tikt galā. Iespējama arī situācija, kad bērnam "agresiju" izprovocē kāds no klasesbiedriem, kurš, piemēram, atņem skolēna mantas vai pārkāpj personīgo telpu.
Nepārdomāti sodot, bērna emocionālie veselības traucējumi tiks padziļināti. Piemēram:

  • Bērna "sliktas" uzvedības dēļ pedagogs izlemj, ka bērns ir jāsūta mājās, bet situācija mājās, iespējams, ir bērna "sliktās" uzvedības iemesls;
  • Uzmanību prasošs bērns var uzskatīt, ka ir "veiksmīgi" ieguvis uzmanību arī tad, ja pedagogs vai klasesbiedri ir agresīvi pret viņu.

Kā nekādā gadījumā nerīkoties bērna uzvedības traucējumu novēršanā

Fоtо: Shutterstock

Uz bērna agresiju atbildēt ar agresiju. Mēdz būt situācijas, kad pedagogi paši kļūst agresīvi pret bērniem – uzkliedz, noper, sapurina gadījumos, kad bērns ir nevaldāms, agresīvs, skaļš, jo nesaskata citu veidu, kā ar radušos situāciju tikt galā. Taču šajos gadījumos dusmas nav primārā lieta ko pedagogs jūt – biežāk dusmas ir virspusējākas emocijas, zem kurām slēpjas kas pavisam cits – bezpalīdzība un bezspēcība. Pedagogam, iespējams, nav zināšanu vai prasmju, kā attiecīgajā situācijā rīkoties. Par to nebūtu jākaunas un nevajadzētu baidīties lūgt palīdzību citiem kolēģiem ar lielāku pieredzi.

Uzsvērti, noraidoši klusēt un demonstrēt "vienaldzību". Gadījumos, kad bērns kļūst agresīvs (sāk kliegt, aizskar apkārtējos, demolē skolas inventāru utt.) vai gluži pretēji bērns cenšas kā mācēdams, lai piesaistītu pedagoga uzmanību (vienmēr visu izdara laikā, piesakās visiem pasākumiem u.c.) – nav ieteicams nelikties ne zinis par bērna uzmanību, jo tādējādi tiek radīti apstākļi, kurus bērns, iespējams, regulāri piedzīvo mājās – vecāki nekādi nereaģē uz bērna emocijām – nedz patīkamajām (prieks, interese), nedz arī nepatīkamajām (dusmas, vaina, bailes, kauns). Tādējādi bērnam rodas pārliecība, ka, lai arī ko viņš darītu, tas neizraisīs apkārtējos nekādu emocionālo atbildi. Līdz ar to bērns kļūs vēl agresīvāks un centīsies kļūt pamanāmāks – lai pedagogs "beidzot mani ievērotu un reaģētu".

Kaunināt. Ņemot par piemēru divus gadījumus – vienā gadījumā skolēns ir bijis "agresīvs" klasē - skaļi un nepieklājīgi izteicies un otrā gadījumā - nokavējis stundu par 15 minūtēm un uz pedagoga aizrādījumu skaļi reaģējis. Viena no metodēm, kura šādos gadījumos tiek pielietota, ir skolēna nosēdināšana klases stūrī ar muguru pret visiem vai kaunināšana klases priekšā. Šajos abos gadījumos iemesli bērna uzvedībai ir dažādi, kaut gan izpausmes, iespējams, ir līdzīgas. Bet "pārmācīšanas metodes" ir identiskas ar to, ka bērnam tiek radīta kauna izjūta par to, ka viņš ir paudis savas emocijas (kas ir viena no psihiskās veselības pazīmēm) un līdz ar to tiek bojāta pašcieņa.

Kaunināšana var izpausties arī citādi – skolās tiek radīti "labo/slikto" skolēnu saraksti, kas ir pieejami visiem skolēniem un vecākiem. Šo sarakstu regulāri aplūkojot, bērns, protams, nevēlēsies būt "slikto" sarakstā tāpēc var reaģēt divos veidos – kļūt vēl agresīvāks, jo skolēns, iespējams, nemaz nezina, kā bez agresijas vēl citādāk var reaģēt, vai bērns sāks neizpaust savas emocijas nemaz. Līdz ar to bērnam rodas pārliecība, ka emociju paušana ir kaut kas kaunpilns, varbūt pat tiks apsmiets (ja tas noticis brīdī, kad kaunina klases priekšā).

Kad bērns kļūst pārāk agresīvs, reizēm var šķist, ka neatliek nekas cits, kā šo skolēnu izolēt no pārējiem – tas var vairot bērna agresiju, jo viņš nesaprot, par ko tiek atdalīts no pārējiem, jo kā iepriekš tika pieminēts – iespējams, tas ir vienīgais veids, kā bērns prot komunicēt, tādēļ bērna izolēšanas nepieciešamība ir ļoti rūpīgi jāizvērtē un tā ir īstenojama tikai gadījumos, ja bērns apdraud savu vai citu personu drošību, veselību vai dzīvību.

Pedagogu dzīves uzdevums:

  • apgūt spēju sarunāties ar skolēnu veidā,
  • kas nostiprina bērna pašcieņu un mazina iespējamo trauksmes līmeni.
  • Pedagogam jābūt gatavam:
  • iedrošināt;
  • mierināt;
  • dot vērtīgu padomu;
  • iedvesmot;
  • dot cerības;
  • iemācīt prasmes tikt galā ar dzīves grūtībām, tai skaitā emocionālajām.

Kā veidot vecāku un skolotāju veiksmīgas attiecības

Fоtо: Shutterstock

Gan vecākiem, gan pedagogiem būtu svarīgi sev atgādināt četras pamatpatiesības:

1. Bērnu veiksmīgas adaptācijas spējas izriet no labas psihiskās veselības. Bērni, kuri jūtas emocionāli un fiziski veseli, tātad - jūtas labi, salīdzinoši viegli adaptējas dažādām situācijām, tostarp skolas videi. Ja šī adaptācija nenotiek pietiekami viegli, ir pamats runāt par adaptācijas traucējumiem. Adaptācijas traucējumi var izpausties gan fiziskos, gan emocionālos un arī uzvedības simptomos. Adaptācijas grūtību iemesli meklējami ģimenē, tajā valdošajās attiecībās un to kvalitātē.

2. Bērni dabiski ir "ņēmēja" pozīcijā – viņu personības attīstībai un nobriešanai nepieciešama praktiski neierobežota pieaugušo fiziskā un emocionālā "ieguldīšanās", protams, pirmkārt, vecāku, bet arī pārējo pieaugušo – radinieku, pedagogu, treneru u.c.

3. "Mūsu" bērni būtībā nav mūsu bērni - viņi pieder "paši sev". Jauni, savu fizisko un emocionālo attīstību uzsākuši cilvēki, topošas personības. Vecākiem un pedagogiem ir tā iespēja un laime bērniem palīdzēt un atbalstīt viņus šajā attīstības un personības veidošanās procesā, palīdzot bērnam izprast sevi pašu, savas patības būtību, savas jūtas, emocijas un domas, palīdzot bērna personībai attīstīties, izveidoties un nobriest.

4. Psihiski veselu bērnu izaugšanas priekšnosacījums ir psihiski veselu pieaugušo radītā vide, kurā viņi attīstās. Šādu vidi raksturo sirsnība un simpātijas, tolerance un pieņemšana, patiesums un atklātība, liela pacietība un iecietība, kas viss kopumā rada bērna normālai attīstībai nepieciešamo vidi.

Bērni, kuri nāk no šādas veselīgas vides, pedagogiem papildus grūtības ar savu uzvedību parasti nerada. Ja pedagogiem parādās "grūtie" skolēni, tad jārēķinās, ka konkrētais bērns atrodas emocionālā distresā, cieš un, visticamāk, arī mājās labi nejūtas.

Viena no pedagoga prasmēm ir spēja sadarboties ar vecākiem, kuri bieži vien ir pārāk ambiciozi vai neieinteresēti aktīvā līdzdalībā sava bērna - skolēna attīstībā. Vēl aizvien ir sastopami vecāki, kuri slēpj vai neuzskata par vajadzīgu pedagogu informēt par skolēna saslimšanām, tai skaitā psihiskajām, kas vistiešākajā veidā ietekmē skolēna uzvedību un mācību procesu, tādējādi apgrūtinot adaptāciju un integrēšanos skolā.

Pedagogam attiecībās ar vecākiem būtu jāievēro šādi principi:

  • neuztvert sarunu personīgi;
  • runāt kā bērna pedagogam, nevis personīgu motīvu vadītam;
  • neuzņemties vecāku atbildības daļu;
  • "neiekrist" simpātijās un neveidot īpašu attieksmi atkarībā no vecāku profesijas vai ieņemamā amata.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !