Foto: Shutterstock
"Mans dēls negrib pieaugt", "Viņam jau ir 25 gadi, bet turpina dzīvot ar mums, ne par ko, izņemot datoru, neinteresējas, viņam pat meitenes nav!" Bieži vien mammas vizītēs pie speciālistiem – psihologiem, psihoterapeitiem un citiem – žēlojas par saviem bērniem, kuri sasnieguši pusaudža vai jaunieša vecumu. Bērni ne par ko neinteresējas, netiecas pēc pieaugušo dzīves, izvairās no atbildības, bieži paliek zem vecāku aprūpes spārna līdz pat 25-30 gadu vecumam. Kāpēc viņi negrib pieaugt? Kā izaudzināt atbildīgu un patstāvīgu bērnu?

Par to portālam "Letidor" stāsta geštaltterapeite Irina Leškova, skaidrojot, ko darīt ar bērnu, kurš nepavisam netiecas kļūt pieaudzis. Lūk, speciālistes pārdomas par šo tēmu!

"Ja tu patlaban esi vecumā no 35 līdz 45 gadiem, tad droši vien atceries savu bērnību. Vairums no mums auga bez kontroles, mēs bijām paši par sevi. Paši gājām uz skolu, paši pildījām mājasdarbus, paši sildījām sev ēst, dažreiz gatavojām vakariņas vecākiem, kuri no darba pārnāca vēlu. Mūzikas skola, mājasdarbi, pastaiga pagalmā, atslēga uz kakla, "bet Taņa iznāks laukā?"… Vecāki aizņemti ar savu dzīvi un darbu, viņiem nebija līdz mums. Parastas padomju laika ģimenes uzmanības fokusā bija izdzīvošana un sadzīviskas vajadzības, nevis emocionālas vajadzības un smalkas bērnu psiholoģiskās problēmas. Mēs kaut kā paši tikām galā. Es nekādā gadījumā neslavēju šo padomju laika audzināšanas stilu, neuzskatu to par humānu un cilvēcīgu. Daudzi mani vienaudži izauga atmosfērā, kurā trūka atbalsta, vientulībā un aizvainojumā uz vecākiem, un šo sajūtu šie cilvēki šodien "nes" uz psihologa kabinetu.

Manai paaudzei ir sarežģītas attiecības ar vecākiem. Mīlestība un rūpes ir sajaukti ar aizvainojumu un vainas sajūtu, starp mums ir daudz perfekcionistu un cilvēku ar pārmērīgu atbildību. Mēs esam pieraduši atbildēt par visu. Mūsu pašu bērnu audzināšanas stils tiek veidots pēc principa "es nekad neizturēšos pret saviem bērniem tā, kā attiecās pret mani", "manam bērnam būs citādāka bērnība". Mēs no visa spēka cenšamies būt ideāli vecāki, bet rezultātā iekrītam lamatās – bērni kļūst infantili.

Kas vainas ideāliem vecākiem?

Foto: Shutterstock

Vienaldzīgs un neuzmanīgs vecāks – tas ir slikti, bet ideālais vecāks – teju divreiz sliktāk. Daudzi man tagad iebildīs, bet mana psiholoģiskā pieredze un prakse apstiprina šo domu. Bet vēl ilgi pirms manis Donalds Vinikots (Winnicott) ir ieviesis terminu "pietiekami laba māte" kā piemēru zelta vidusceļam bērna audzināšanā. Tad kāpēc gan ideālie vecāki patiesībā nav ideāli? Un kā kļūt nevis ideālam, bet pietiekami labam vecākam? Mēģināšu paskaidrot.

  • Te atradīsi dažus iemeslus, kas vēl plašāk paskaidro, kādēļ pietiekami laba mamma ir labāka par ideālo.

Pusaudžu vecumā cilvēkam jau no dabas ir paredzēts atdalīties no vecākiem, nostāties uz savām kājām un sākt veidot personīgo dzīvi. Un perspektīvai par atsevišķu dzīvi jābūt daudz pievilcīgākai, nekā dzīvei ar vecākiem. Proti, pusaudzim jāgrib atdalīties, bet, lai tas notiktu, viņam tam jārada apstākļi. Viņam vajadzētu būt tā, lai ir sajūta, ka ar vecākiem nav tik ideāli labi. Vēlams, lai pat ir visai slikti. Bet, ja tu esi mamma, kurai katrs rīts sākas ar karstām bulciņām uz galda, izgludinātiem bērna krekliem, bet viņa kabatā vienmēr ir pietiekami daudz naudas, lai ar meiteni aizietu uz kafejnīcu, tad kāpēc gan viņam vajag citu dzīvi? Viņam jau tagad viss ir lieliski. Mamma vienmēr ir blakus, viņa parūpējas un atbalsta, piemet naudiņu, nodrošina sadzīvisko komfortu, viņa bezgalīgi mīl, kāpēc vajag vēl kaut ko? Nākotne biedē ar nezināmo, grūtībām, ar meitenēm jāveido attiecības, ģimene jāuztur… No absolūta komforta neaiziet uz biedējošo nezināmo!

Ko darīt? Nebaidīties nepietiekami aprūpēt bērnu, atļauties būt slinkai, egoistiskai un bezatbildīgai mammai. Slimot un lūgt pagatavot tev vakariņas vai sakopt mājokli. "Gribas ēst?" ēdiens ir ledusskapī, pagatavo sev pats, bet es šodien esmu ļoti nogurusi. Nedot 20 gadus vecam jaunietim naudu kino – ej un nopelni pats. Un noteikti neuzturēt bērniņus līdz 30 gadu vecumam, atsakoties no personīgā finanšu komforta. Atceries, ka komfortabla vide apstādina attīstību.

Nesteidz apmierināt bērna vēlmes

Foto: Shutterstock

Ja tev aug nevis pusaudzis, bet jaunāks bērns, tad hiperaprūpi atbalstošs un satraukts vecāks arī šajā vecumposmā atradīs, kur izvērsties. Aizraušanās ar agrīno attīstību un centieni maksimāli aizpildīt bērna dzīvi ar pulciņiem kā reizi ir par to. Mēs vēlamies bērna dzīvi padarīt maksimāli krāsainu un piepildītu, dot visu to, kas mums pašiem bērnībā pietrūcis. Un vēl mēs baidāmies neizturēt konkurenci spēlē ar nosaukumu "visapzinīgākais vecāks".

Ja bērns septiņu gadu vecumā nelasa, tad tas jau ir gandrīz kā personīgs vecāku fiasko. Mūsu iekšējais bērns no pagātnes no kauna un vainas sajūtas sarkst, bet vainas sajūta mūs mudina vēl piedalīties pedagoģiskās sacīkstēs par bērnu panākumiem. Tā rezultātā, šodienas bērni septiņu gadu vecumā zina un viņiem pieder tas, par ko mēs viņu vecumā nespējām ne sapņot vai mums vispār par to nebija nekāda sapratne.

Viņi ir sajūsmināti un pārstimulēti, jo mēs steidzam apmierināt viņu vajadzības agrāk, nekā viņi vispār spēj tās noformulēt un apzināt. Viņiem nav par ko sapņot, viņiem viss ir. Viņi nogurst mācoties un skraidot pa pulciņiem un izklaidēm, vēl esot mazi, un jau ap 15 gadu vecumu guļas uz dīvāna apātijā. Viņiem kļūst neinteresanti dzīvot, bet vecāki ceļ trauksmi – mans bērns neko negrib! Jā, viņš vienkārši savā laikā jau ir "pārēdies".

Ko darīt, lai bērns būtu ieinteresēts par apkārtējo pasauli un gribētu mācīties? Pārstāt skriet pa priekšu viņa vajadzībām. Piemēram, gaidīt, kad vēlme zīmēt, dejot vai pētīt tauriņus viņā parādīsies patstāvīgi, nevis to visu piedāvāt iepriekš. Lai vēlme kļūst stiprāka, nesteigties ar tās realizāciju, lai pasapņo! Bērniem ir ļoti spēcīga dabiskā interese pret dzīvi un attīstību, viss tāpat notiksies, ja netraucēsi un neskriesi pa priekšu viņa vēlmēm. Iedomājies, ka tevi baro ar karotīti tad, kad tu neesi pietiekami izsalcis. Rodas nelabums? Un bērnam tieši tas pats. Pavisam cita lieta, kad tu esi izsalcis, vai nav tiesa?

Mammas vienmēr zina visu labāk?

Foto: Shutterstock

Patiesībā viss sākas jau daudz agrāk, no mazotnes. Ideāla mamma ir tik trauksmaina un norūpējusies, ka mierīgi var sagraut pašregulācijas mehānismu bērna organismā. Es katru nedēļu ar meitiņām staigāju bērnu rotaļlaukumā un nereti redzu šādu ainiņu. Vasara, karsts, mammas un tēti ir šortos un t-kreklos, bet bērni ietuntuļoti vilnas jakās. Daži cenšas tās novilkt, kliedz un niķojas, bet daži jau vairs nepretojas, klusējot svīst un cieš. Mamma mīl savu bērnu un baidās to saaukstēt. Var saprast mammu, bet tikai bērns neiemācīsies pats noteikt, kas viņam ir komfortabli, kas nē. Un kad mēs spiežam bērnus ēst pēc grafika, nevis pieprasījuma, apēst visu šķīvja saturu "caur nevaru" un neniķoties, mēs sagraujam viņu pašregulāciju un prasmi atpazīt, kas viņiem der, kas nepatīk vai arī kad jau ir pietiekami. Bet prasme saprast, kas man patīk vai nē, prasme dzirdēt sevi – tas ir veselas psihes pamats.

Lūk, kāda veca anekdote:

Mamma kliedz no balkona: "Dēls, mājās!"
Puisēns paceļ acis: "Esmu nosalis, vai?"
"Nē, tu gribi ēst!"

Ko darīt, lai bērns būtu vesels, aktīvs un zinātkārs? Mācīt viņu klausīties sevi, atbalstīt pašregulāciju, uzticēties viņam un nesajaukt viņa vēlmes un vajadzības ar savām. Trīs gadus vecs bērns pilnīgi mierīgi var pateikt, ka viņam ir auksti. Atsakoties no brokastīm, viņš diezin vai nomirs no bada, bet pusdienās atgūs zaudēto. Atslābinies un vienkārši dzīvo. Atceries, ka vislabākā mamma ir tā, kura nav ideāla!"

  • Psihoterapeites Ievas Lāss skatījumu par to, kas ir sliktās mātes sindroms un kas ir pietiekami laba mamma, atradīsi šajā rakstā.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!