Par varavīksnes bērniem dēvē tos mazuļus, kas nākuši pasaulē pēc tam, kad ģimene spontānā aborta rezultātā zaudējusi iepriekšējo bērnu, mazulis dzimis nedzīvs vai miris neilgi pēc dzimšanas. Šo bērnu nākšana pasaulē ģimenē ir kā saules stars, kas paveras starp drūmajiem mākoņiem. Piedāvājam ieskatīties divu sieviešu pieredzē, kuras pēc vairākām neveiksmīgām grūtniecībām sagaidījušas arī savu varavīksnīti.

Slimības profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka 2017. gadā notikuši 912 spontānie aborti. Visbiežāk spontāno abortu (235) šajā gadā piedzīvoja sievietes vecumā no 25 līdz 29 gadiem. Savukārt otrā izplatītākā spontāno abortu riska grupa bija sievietes vecumā no 30 līdz 32 gadiem (200). Kopumā spontāno abortu skaits, salīdzinot ar 2010. gadu, kad to skaits bija 1306, ir krities, taču tas nekad nav bijis zemāks par 2017. gadā pieredzēto, liecina SPKC datu apkopojums.

Jēdzienā "varavīksnes bērns" ir ietverta izpratne, ka varavīksnes krāšņums nespēj izdzēst vētras radītās sekas. Tās parādīšanās nenozīmē, ka vētra nekad nav bijusi. Gluži otrādi – varavīksnes liecina par to, ka caur tumšajiem mākoņiem beidzot ir izspraukušies saules stari.

Arī fotogrāfe Līga Kokoreviča-Borodina ir mamma diviem varavīksnes bērniem. Viņa piecu gadu laikā piedzīvojusi četras grūtniecības, trīs dzemdības un ir kļuvusi par divu bērniņu mammu. Tas, kas viņai visvairāk palīdzēja tikt pāri bērniņu zaudēšanai, bija citu mammu pozitīvā pieredze, iedvesmojošie stāsti un iedrošinājumi. Tajā pašā laikā esot bijuši ļoti daudz cilvēku, kas nesaprata, kam viņa iet cauri. Šī iemesla dēļ Līga radījusi fotoprojektu, kurā dalās pati ar savu varavīksnes bērnu stāstu, kā arī aicina to darīt arī citām mammām. "Radīju šo projektu, lai par to vairāk runātu, lai sabiedrība tiktu izglītota, un tie vecāki, kuri vēl sēro un varbūt pagaidām vēl nav sagaidījuši savus varavīksnes bērnus, sajustu to cerības stariņu un gūtu iedvesmu iet tālāk soli pa solim," viņa atklāj. "Mēs ļoti daudz varam mainīt arī vienkārši daloties savā pieredzē, runājot par saviem grūtākajiem brīžiem un to, kā esam tikuši ar tiem galā."

Fotogrāfe plāno projektu turpināt tik ilgi, kamēr māmiņas būs gatavs dalīties savos stāstos. Katru mēnesi viņas projekta mājaslapā tiek publicēts viens varavīksnes stāsts. "Šo vecāku stāsti ir ļoti dažādi, bet ikkatrs ir uzmanības vērts," piebilst Līga. Šobrīd tajā var izlasīt pašas Līgas stāstu un arī mazā Varavīksnes bērna Mateo mammas pieredzi. Ar viņu atļauju, piedāvājam arī tev ieskatīties šajos stāstu, kas cerams, kādai dos cerību neatmest ar roku un neiegrimt skumjās, bet darīt visu, lai sagaidītu arī savu mazulīti.

Ja arī tu audzini varavīksnes bērniņu, esi drosmīga un gatava padalīties ar savu stāstu ar citiem, raksti Līgai uz e-pastu ligaminalto@inbox.lv.

Varavīksnes bērniņš – Mateo

Mateo ir smaidīgs un dzīvespriecīgs mazulis, kurš nu jau ir gadu vecs. Arī viņš ir viens no Varavīksnes bērniem, kas savā ģimenē ienesis prieku un vēl vairāk mīlestības. Turpinājumā Mateo mammas Noras stāsts par to, kā viņa satika savu dēliņu.

"Dzīvē daudz esmu ieguvusi no citu cilvēku pieredzes stāstiem, tādiem īstiem dzīves notikumiem un sajūtām. Ļoti cienu atklātu dalīšanos. Tas mani iedvesmo dalīties arī ar savu ikdienu, sajūtām un pieredzi.

Man ir ļoti mīlošs un gādīgs vīrs. Pirmo reizi mēs kļuvām par vecākiem tieši 2014.gada vidū, 1.jūlijā, dēlam Artusam. Laiks ritēja, Artuss auga un mēs sākām domāt par otru bērnu. Palikt stāvoklī atkal bija ļoti īpaši, jo tik daudz skaista bija piedzīvots un zināms, un nu tas notiek vēlreiz. Es ķermeniski ļoti ātri jūtu grūtniecību, un man vienmēr ir bijusi cieņa pret cilvēku, kaut viņš ir tikai dažas nedēļas zem manas sirds. Es sāku domās runāties ar viņu, rēķināties, un viņš bija manu nākotnes plānu neatņemama sastāvdaļa. Arī lielais brālis uzzināja jaunumus. Viss tik normāli un skaisti! Līdz kādā naktī es devos uz slimnīcu nelielas asiņošanas dēļ. Bija uzsnidzis pirmais sniedziņš. Manā klēpī momentā iezagās bailes. Gaidīšana, neziņa, asaras, vientulības sajūta. Tikai nākamajā dienā es uzzināju, ka grūtniecība ir beigusies. "Tā notiek. Tu vēl esi jauna, un bērni vēl noteikti būs," tā man toreiz teica. Kā pa miglu es pavadīju dažas dienas slimnīcā, kas likās kā murgs, ne realitāte. Ļoti izteikti atceros vientulības sajūtu un apjukumu.

Laiks ritēja, sāpes mazinājās. Drīz jauna, maza dzīvība atkal uzsāka savu dzīvi manā puncī. Jā, mazliet bailīgi, bet biju pārliecināta, ka pieredzi, zaudējot bērniņu, esmu guvusi un vēlreiz tas noteikti neatkārtosies. Ultrasonogrāfija apliecināja, ka sirsniņa pukstēja un viss ir ļoti, ļoti labi. Es biju laimīga. Mēs sākām gaidīt mūsu mazulīti, un likās, ka viss ir nokārtojies.

Viena pēc otras ritēja pirmā trimestra nedēļas, līdz kādā dienā sākās asiņošana... Šoks, bailes, neticība un cerība reizē. Atceros, cik ļoti es raudāju! Centos valdīties Artusa dēļ, bet nespēju. Viņš nobijies sēdēja man blakus, centos paskaidrot, ka bēbītis manā vēderā iespējams nejūtas labi, ka mēs sagaidīsim tēti, un tad aizbraukšu pie daktera televizorā paskatīties. Nokļuvu slimnīcā. Dažādu apstākļu dēļ bija jāgaida divas dienas līdz tiku līdz ultrasonogrāfijai. Tā neziņa bija mokoša un gandrīz neizturama, bija jāpaliek slimnīcā, jo svarīgi bija gulēt un nesatraukties. Lieki piebilst, ka biju šausmās. Aiz loga sniga lielas pavasara sniega pārslas. Visu laiku duāla sajūta – neticība, ka viss beidzies, tad atkal milzu pārliecība, ka viss izdosies un turpināsies, tā 100 reizes dienā. Ultrasonogrāfijā apstiprinājās sliktākais scenārijs.

Es nespēju aptvert notiekošo un vienīgais, ko zināju un jutu, ka man ir jātiek mājās, un tīrīšanu es negribu vēlreiz piedzīvot. Pēdējiem spēkiem centos runāt ar ārstu par dabisku tīrīšanos. Atbalstu slimnīcā un arī pie savas dakteres nesaņēmu, no slimnīcas aizlaidos. Es jutos tik nepareiza, neriktīga, netīra, vainoju sevi un citus. Atkal no slimnīcas iziet vienai pašai. Šo sajūtu – sāpošu sirdi un tukšu klēpi – es nekad neaizmirsīšu.

Tagad atskatoties, varu teikt, ka pašai pieņemt lēmumu ir bijis milzīgs pagrieziena punkts manā dzīvē, un tajā brīdī, kad izgāju pa slimnīcas durvīm, es aizgāju pa savu ceļu. Ceļu, kas ļāva man dziedināties un gūt milzu ticību savai iekšējai pasaulei un sajūtām. Jau tajā pašā dienā atradu atbalstu un saņēmu visu informāciju, lai visi procesi noritētu paši. Bija brīdis, kad es pilnā nopietnībā domāju, ka vairāk bērnus negribēšu, jo likās, ka vēl vienu reizi neizturēšu, ja kas neizdosies.

Es lūdzu palīdzību, saņēmu atbalstu, devu sev laiku, noticēju sev un savam ķermenim, uzdrošinājos, un, kad biju gatava, manā puncī notika brīnums. Šo brīnumu jūs redzat bildēs. Viņu gaidot, es stājos pretī savām bailēm un tajā pašā laikā iemācījos paļauties un uzticēties dabai.

Ar Mateo aci pret aci satikāmies pavasara pilnbriedā, maijā, plānotās ģimenes mājdzemdībās. Šis puisēns ir ienesis lielu mieru manā sirdī un mūsu ģimenē kopumā. Viņš māca mums pašpietiekamību un demonstrē apmierināta cilvēka būtību. Esmu ļoti augusi kā personība, lai gan mācību stundas ir bijušas ļoti grūtas un sāpīgas. Piecu gadu laikā četras grūtniecības un divi bērni mājās. Katru reizi, kad snieg sniegs lielām pārslām, es iedomājos par saviem bērniem, kaut ko redzamu un skaistu, bet tajā pašā laikā siltām rokām neaptveramu.

Šobrīd viss notikušais liekas vērtīgs, un esmu bez gala pateicīga pieredzei. Puzles gabaliņi ir salikušies un izveidojuši skaistu attēlu, skaistu varavīksni!"

Ja arī tu audzini varavīksnes bērniņu, esi drosmīga un gatava padalīties ar savu stāstu ar citiem, raksti Līgai uz e-pastu ligaminalto@inbox.lv.

4 grūtniecības, 3 dzemdības un 2 bērni. Līgas stāsts

"Ja vēlies mainīt pasauli - sāc ar sevi!" nodomāja Līga, un dalījās arī stāstā par saviem Varavīksnes bērniem. Lūk, nu jau divu bērnu māmiņas pieredze!

"Ja man 2011. gadā kāds būtu teicis, cik ļoti izmainīsies mana dzīve turpmāko piecu gadu laikā, es nemūžam neticētu. Teiktu, ka tā notiek tikai filmās. Vai arī tā notiek, bet ar svešiem cilvēkiem. Nu, ne jau ar mani. Toreiz manī vēl bija tas jaunības naivums, ideālisms. Biju tikko precējusies, laimīga, visa dzīve priekšā, viss skaistais vēl tikai būs.. Un tad nāca apjausma, ka esmu mazuļa gaidībās. Nu kur vēl skaistāk? Likās, ka viss notiek kā pēc grāmatas, tieši tā, kā jābūt. Brīnišķīga grūtniecība, nekādu sarežģījumu, mazulis bija ļoti gaidīts, līdz pēkšņi kādā šausmīgā maija dienā mana pasaule tika brutāli sagrauta. Mana bērna sirds vairs nepukstēja. Bija 31. grūtniecības nedēļa. Tas bija pilnīgs šoks, es nesapratu – kā, ja viss taču noritēja tik brīnišķīgi un kā pēc grāmatas? Kas notika?
Dzemdēju savu eņģeli divas dienas vēlāk. Vecmāte mani pierunāja no mazuļa atvadīties un tagad esmu viņai par to ļoti pateicīga. Tobrīd šoka stāvokļa dēļ es sākumā pat atteicos uz mazuli paskatīties. Likās, ja neredzēšu, man sāpēs mazāk. Man paveicās, ka vecmāte bija ļoti sirsnīga, paskaidroja, ka man ir svarīgi atvadīties, lai pieņemtu notikušo. Viņa aizdedza svecīti, un es divas stundas mīļoju un pētīju savu eņģelīti. Mazulim nebija pilnīgi nekādu veselības problēmu, viņš bija burvīgs, vesels mazulis, tikai... kaut kas viņam bija traucējis attīstīties.

Kad mani aizveda no dzemdību zāles, bet mazulis (mēs viņu nosaucām par Danielu) tur palika, es jutos tā, it kā no manis gabals būtu izrauts... Jutos, kā sadalījusies atomos un nezināju, vai kādreiz vēl spēšu sevi savākt kopā. Tobrīd tas nelikās reāli. Viss, kas man bija licies tik pašsaprotams, bija sagrauts vienā mirklī. Ilgu laiku es centos dzīvot stundu pa stundai, vienkārši izdzīvot, izturēt. Piecēlos no gultas – sasniegums, izgāju no mājas – re, jau otrs sasniegums! Bet tas viss nāca ar piespiešanos, sevis pierunāšanu. Un bija arī brīži, kad es atļāvu sev nesaņemties. Atļāvu sev vienkārši būt.

Pusgadu vēlāk uzzināju, ka atkal esmu gaidībās. Nu, jau zinot savu diagnozi (to atklāja drīz pēc zaudējuma – iedzimta trombofīlija), es biju nobijusies, bet apņēmības pilna izdarīt visu, kas manos spēkos, lai mazulis piedzimtu vesels. Tas no manis prasīja ļoti daudz resursu. Katrs rīts iesākās ar asins šķidrinoša preparāta injicēšanu sev vēderā. Tablešu čupiņas, pastiprināta dakteru uzraudzība, daudz sonogrāfiju utt. Bet viss bija tā vērts. Mans pirmais varavīksnes mazulis – Adrians – nāca pasaulē pašā vasaras nogalē. Ļoti smagās dzemdībās. Bet to mirkli, kad viņš beidzot pirmo reizi ieraudājās, es nekad neaizmirsīšu. Sajūtas bija tik duālas, no vienas puses esi tik laimes pārņemts, ka viss ir kārtībā, un no otras puses saproti, ka viss šis tev tika atņemts ar pirmo mazuli, ka tā visa nekad nebūs. Vēl es izjutu neizsakāmu atvieglojumu. Tā, it kā visu grūtniecības laiku būtu bijusi kā uzvilkta stīga un brīdī, kad viņš ieraudājās, es beidzot varēju atslābt. Nu, vismaz mazliet. Bet es nespēju aizmigt visu pirmo nakti, es vienkārši sēdēju un skatījos uz viņu, klausījos viņa elpā un jutos absolūti sirreāli.

Pēc Adriana piedzimšanas likās, ka pasaule ir kaut cik nostabilizējusies (par spīti tam, ka viņš nu it nemaz nebija "vieglais" bērns), bet es pat iedomāties nevarēju, ka dzīve man ir sagādājusi vēl ne mazums pārsteigumu.

Kad Adrianam bija nepilns gads, es uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī. Tikai šoreiz grūtniecība īsti neattīstījās pēc grāmatas. Tā bija kā staigāšana uz naža asmens trīs nedēļu garumā. Vienu brīdi tev ir cerība, ka viss būs labi, un nākamajā tās īsti vairs nav, bet tad atkal HCG cipari sasparojas, un cerība atgriežas. Tā trīs nedēļas, līdz... bija pilnīgi skaidrs, ka viss ir beidzies. Lūdzos dakterei, ka vēlos, lai process norit dabiski un negribu ķirurģisku iejaukšanos, tiku uzklausīta un saprasta.

Diemžēl arī šis neizpalika bez komplikācijām, ar kurām cīnījos divu mēnešu garumā. Tā visa laikā mēs ar Adrianu palikām divatā, jo mans pirmais vīrs izlēma, ka vēlas šķirties. Detaļās neiedziļināšos, bet teikt, ka tas bija grūts periods manā dzīvē, nozīmētu nepateikt neko. Iespējams, man palīdzēja izturēt apziņa, ka ir bijis arī smagāk.

Mēs gan ilgi nepalikām divi vien, jo laikam kāds tur augšā bija izlēmis, ka nu jau man visai dzīvei pietiks pārbaudījumu. Es satiku savu nu jau otro vīru. Gadu vēlāk kā milzīgs pārsteigums pieteicās mūsu varavīksnes meitiņa – Alise Meja. Tas bija tikpat sirreāli, kā daudz kas manā dzīvē. Tā, it kā viņa jau labu laiku būtu gaidījusi, kad tad nu varēs pie mums ierasties. Protams, grūtniecības laiks arī šoreiz nebija bezrūpīgs, jo diagnoze jau nekur nebija pazudusi, un tomēr psiholoģiski grūtniecība bija daudz vieglāka, arī dzemdības bija vieglākas. Viņa par spīti visam atnāca tā ļoti dabiski. Viņa iekaroja mūsu visu sirdis, arī brāļa, kurš māsu dikti gaidīja jau tad, kad viņa vēl tikai dzīvojās puncī.

Pēc Alises piedzimšanas es sajutos pilnīga. Kā izcīnījusi milzīgu cīņu un uzvarējusi. Bet, kad atskatos uz tiem pieciem gadiem manā dzīvē, es vēl joprojām brīnos, kur es radu spēku izturēt. Četras grūtniecības, trīs dzemdības un divi bērni mājās. Diezgan skarba statistika.

Tāds nu ir manu varavīksnes bērnu stāsts saīsinātā versijā. Secinājums, ko esmu izdarījusi pēc visa šī – ja tu kaut ko ļoti vēlies, par to ir jācīnās līdz galam. Tas ir tā vērts. Jo, lai cik ļoti sagrauts tu kādos dzīves brīžos nejustos, ir jāturpina iet uz priekšu. Ir jādzīvo stundu pa stundai, dienu pa dienai, jānoliek mazi mērķīši un tie jāsasniedz, lai vēlāk jau varētu sasniegt lielos mērķus. Pēc katras vētras reiz uzspīd saule. Un tā noteikti uzburs burvīgu varavīksni, ja vien tu tam no sirds ticēsi. Nekad nepadodies!"

Ja arī tu audzini Varavīksnes bērniņu, esi drosmīga un gatava padalīties ar savu stāstu ar citiem, raksti Līgai uz e-pastu ligaminalto@inbox.lv.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !