Fоtо: Personiskā arhīva foto
Jānis Kungs ir trīs meitu – Kristīnes (11), Hannas (5) un Sofijas (3) – tētis, biologs, pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā un bioloģijas skolotājs 11. un 12. klasei Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā. Latvijas evaņģēliski luteriskās draudzes evaņģēlists. Mūsu saruna par ceļu, īstenojot veiksmīgāku "co-parenting" jeb bērna audzināšanu šķirtā ģimenē, par atziņām, veidojot jaunas attiecības, kad ir sava atvasīte, kā arī izaicinājumiem un ieguvumiem apvienotā ģimenē.

Jānis apprecējās jauns un pēc gada sagaidīja pirmdzimto – Kristīni. "Mani vecāki šķīrās, kad man bija 11 gadi. Tomēr nekad to neesmu izjutis kā lielu sāpi, bija pat labāk, ka viņi nebija kopā, jo vairs neplēsās. Taču es agri biju sev definējis, ka man ģimene ir ļoti svarīga, vēlējos to izveidot, nostabilizēties. Bija sajūta: jo lielāka ģimene, jo lielāka drošība. Bērns attiecībās likās normāls, progresīvs solis. Likās forši – būšu jauns tētis, vēlāk vectētiņš un varbūt vēl sagaidīšu mazmazbērnus. Mēs ar toreizējo sievu vēl bijām studenti maģistrantūras pēdējos kursos. Kad Kristīne jau bija piedzimusi, atceros, ar bērnu uz rokām prezentējām darbus – Bioloģijas fakultāte ir ļoti ģimeniska vieta.

Taču mūsu laulība kādā brīdī sāka irt. Kristīnei bija pusotrs gads, es biju apjucis, visi lielie mērķi un sapņi ļoti zaudēja savu vērtību. Tobrīd studēju doktorantūrā, strādāju divos darbos, taču tajā mirklī tam visam izrādījās nulles vērtība, jo viss juka ārā. Es cēlos un pildīju pienākumus tikai tādēļ, lai Kristīnei būtu, ko ēst. Viņa uz īsu brīdi kļuva par enkuru, uz kuru fokusēties."

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !