Nedomājām, ka netiksimies piecus gadus. Lietuviešu ģimenes atkalapvienošanās Austrālijā

Domājot par baltiešu emigrāciju, visticamāk, Austrālija nav pirmā valsts, kas nāk prātā kā vieta, kurp doties. Kaut civilizēta, tā ir ļoti tālu. Tomēr lietuviete Gintare Pilīpaite-Jodele ar vīru un diviem maziem bērniem pirms sešiem gadiem nolēma "izplest spārnus", taču nevēlējās sekot daudzajiem emigrantiem uz Angliju. Viņa un viņas vīrs gribēja kaut ko neparastu un unikālu, tāpēc izvēlējās Austrāliju. Šodien sieviete stāsta, ka nenožēlo šādu lēmumu, taču piebilst, ka nebija ne jausmas, kādas grūtības viņus sagaidīs.

Pastāstiet, kā nokļuvāt Austrālijā!

Mēs meklējām labāku dzīvi. Vēlējāmies kaut kur aizbraukt. Gribējām būt unikāli, tāpēc negribējām braukt uz Angliju, kurp visi tajā laikā brauca. Gribējām izcelties, bet pat nedomājām, ka šī unikalitāte mums izmaksās tik dārgi.

Ko jūs ar to domājat?

Lai dotos uz Austrāliju, nepieciešama vīza. Visi sāk ar studenta vīzu. Kamēr mācies, vari ceļot un dzīvot, bet jāsaprot, ka studijas nav lētas. Mums tas izmaksāja tik, cik izmaksātu uzņēmuma atvēršana. Aizņēmāmies naudu – mums nebija tādu uzkrājumu. Tā nu pēc tam, kad viss bija nokārtots, vīrs aizbrauca pirmais, tā teikt, "iemest makšķeres". Mums teica, ka būs vajadzīgi mēneši, lai atrastu darbu. Tad varēs pārtraukt mācības, noslēgt darba līgumu, nomainīt studenta vīzu pret darba vīzu – un arī mēs ar bērniem varēsim atbraukt. Tad bērni apmeklēs skolu bez maksas un mēs sāksim savu dzīvi. Diemžēl tā nenotika. Dzīvesbiedrs nespēja atrast darbu, lai iegūtu darba vīzu, jo darba devējam ir jāpārliecina valsts, kāpēc pieņem darbā ārzemnieku, nevis austrālieti. Viss ievilkās. Viņš nevarēja atgriezties Lietuvā, jo brauciens ir ļoti dārgs. Mēs visu laiku cerējām, ka drīz kaut kas mainīsies un viņš atradīs darbu. Bet pagāja gads, viens, divi – neviens neiedeva darba vīzu.