Jautājums: Ko darīt, ja vīrs manī vairs nesaskata sievieti, bet gan savu vecmāmiņu, māti un vēlas, lai es uzņemos viņu funkcijas: pažēloju, nomierinu, uzklausu, dodu padomu? Sajūta reizēm tāda, ka dzīvoju ar piecgadīgu izlutinātu un gražīgu puišeli.

Reiz es biju viņam gan sieva, gan mīļākā, gan draugs. Bet... šo mīļāko pameta (kļuva garlaicīga - vienmēr blakus), sievu krāpa (tai sadzima bērni, vienmēr bija pārgurusi, bet aukle dārgi maksāja), draugu pievīla (nicināšana, ciniska izturēšanās, aizskarošas piezīmes).

Šobrīd nav palicis vairs nekas. Vien reizēm zilumi no pārlieku lielas centības piespiest mani darīt to, ko vēlas viņš. Un tas ir: draudzīgas attiecības, kad mājās viss uzkopts, izgatavotas viņa iecienītās vakariņas, krekli tīri un izgludināti, bērnu sekmes labas, sieva sakopta, vienmēr smaidīga, dzirkstoša, vajadzības gadījumā aizved, atved, uzklausa vīra dienas problēmas, sagaida ar mīļu skūpstu, maigu glāstu (tikai līdz jostas vietai!), līdzjūtīgi un saprotoši uzklausa arī ar mīļāko radušās problēmas, dod saprātīgus padomus.

Es tā neesmu ar mieru, un tūlīt tieku nosaukta par stulbeni. Attiecībās mainīt neko negrib, jo patīk tāda dzīve un viņš, kā jau saka psihologi, neuzskata, ka mani krāpj. Seksuālo attiecību vairs nav. Domāju, ka mūsu kopdzīve turpmāk vairs nav iespējama, jo es diemžēl joprojām viņu uztveru kā vīrieti. Viņš iesaka atrast arī man mīļāko un tad viss būšot kārtībā, bet es tā nedomāju, jo kāda jēga dzīvot ar vienu, bet gulēt ar citu. Manā saprašanā tā vairs nav ģimene.

Domāju, ka vienīgais saprātīgais risinājums ir doties katram uz savu pusi.

Atbild psiholoģe Benita Griškeviča:

Grūti kaut ko piebilst. Patiešām, iemeslu nebūt kopā ir pietiekami (zilumi, piemēram). Šķiet, ka ne jau acīmredzamu patiesību noskaidrošanas dēļ esi uzticējusi savu stāstu.

Ja izvēlēsies rīkoties radikāli, tev būs vajadzīgs iedrošinājums, sapratne un atbalsts, ko var sniegt arī citas sievietes, kas līdzīgās situācijās izvēlējušās izslieties un pārtraukt pazemojošas un ārdošas attiecības.

Tomēr svarīgi ir saprast, kādēļ tieši tagad tevī līdz galam nobriedusi šī pārliecība un kas ir tavas šaubas. Vai tas, ka tev ir arī citādu attiecību pieredze ar šo pašu cilvēku un līdz ar to - cerība, ka atkal viss varētu būt kā agrāk? Vai tā ir sajūta, ka risinājums ir tepat kaut kur blakus, kā atslēdziņa, kas kaut kur nozudusi, tikko vēl bija...

Tad var palīdzēt sevis izprašana, meklējot atbildi uz jautājumu: kāda vara lika atkāpties mīļotajai, sievai, draudzenei un dot vietu vecmāmiņai un mammai.

Ja nevari rast atbildi uz savu jautājumu mūsu rakstu arhīvā, vēstuli sūti “Delfi Sievietēm” redakcijai uz e-pasta adresi sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabāt vēstules autora anonimitāti.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!