Cik maksā skaistums?

Ražotāji piedāvā arvien jaunas, ultramodernas tehnoloģijas un vēl nebijušas aktīvās vielas, bet lietotāji kā izslāpuši to izmēģina uz savās ādas un nezaudē cerības ar šo brīnumlīdzekļu palīdzību iemantot mūžīgo jaunību vai vismaz nerimstošu apkārtējo apbrīnu.

Tā kā ķermeņa āda ir caurlaidīga, kosmētikā esošās vielas iesūcas ādā un nonāk asinīs. Tādēļ pastāv likumi, kas regulē, ko ražotājs drīkst, un ko nedrīkst likt kosmētikas līdzekļa sastāvā. Katrs daudzmaz cienījams ražotājs likumu ievēro, un kontrolējošās valsts institūcijas modru aci seko, lai kādā līdzeklī neparādītos neatļautas vielas vai netiktu pārsniegtas atļauto vielu normas.

Tomēr strīdi par kosmētikā atļauto ķīmisko vielu drošību un nekaitīgumu nerimstas... Te krūts audzēja šūnās atrod kosmētikā plaši izmantotus konservantus, te sintētiskās smaržvielas izraisa alerģiju, te krāsvielas satur smagos metālus. Atklājas, ka zobu pastās liek antibiotikas, kas veicina pret zālēm nejūtīgu mikrobu veidošanos un tiek turētas aizdomās par aknu un nieru bojāšanu, un izrādās, ka daudzas šampūnu vai dušas želeju sastāvdaļas bioloģiski nesadalās, piesārņojot dabu, un arī gadiem ilgi neizvadās no cilvēka organisma, spējot reaģēt ar citām vielām un veidot kancerogēnus savienojumus. Noskaidrots arī, ka tūkstošiem kosmētikā atļauto vielu nav līdz galam izpētītas, līdzīgi kā ar ģenētiski modificēto pārtiku, un neviens tā īsti nezina, cik tās ir vai nav kaitīgas...

Kā gan tad iespējams, ka bargais likums visas šīs aizdomīgās vielas vēl nav aizliedzis? Ar aizdomām ir par maz - lai kādu vielu drīkstētu pasludināt par kaitīgu un līdz ar to aizliegtu izmantot kosmētikā, zinātniekiem jāvelta pētījumiem vismaz 20 gadi, un tas ir ļoti dārgi. Kas finansēs šādus pētījumus? Paši kosmētikas ražotāji? Zinātnieki? Valsts, kura šādu pētījumu rezultātā ne vien daudz iztērētu, bet arī riskētu krietni samazināt nodokļu ieņēmumus?

Nav brīnums, ka cilvēki meklē un vēlas lietot kosmētiku, kas sastāvētu tikai no labi pazīstamām, gadsimtiem praksē izmantotām dabas vielām. Tomēr dabīgas izejvielas ir līdz pat 20 reizēm dārgākas, kā ķīmiski vai sintētiski radītās, un arī tehnoloģiski sarežģītāk panākt vajadzīgo konsistenci, pietiekami ilgu glabāšanas termiņu, patīkamu krāsu un citas nianses. Tādējādi krēms vai šampūns, vai lūpu krāsa kļūst dārgi, bet peļņa, tos pārdodot - niecīga.

Līdz ar to tikai trīs līdz seši procenti no visa milzīgā kosmētikas tirgus ir patiešām dabīga kosmētika - veidota no augu eļļām, vaskiem, ekstraktiem, ēteriskajām eļļām, konservēta pasterizējot vai izmantojot pārtikā lietojamas vielas, bez sintētiskām krāsvielām un smaržvielām, bez ķīmiskām antibakteriālām piedevām.

Savukārt, ņemot vērā modi un pieprasījumu, gandrīz visi pārējie cenšas par dabīgiem izlikties (kas, jāatzīst, izmantojot reklāmas spēku, visai veiksmīgi arī izdodas), piedāvājot pircējiem „dabīgu izvēli", „dabas aromātu", „dabas iedvesmotus" līdzekļus „ar E vitamīnu", „ar kumelītēm", „aromaterapiju", „ar augu ekstraktiem", uz iepakojuma attēlojot sulīgus augļus vai skaistus ziedus, utt.

Bet, papētot šīs kosmētikas sastāvu, redzams, ka tā sastāv galvenokārt no naftas pārstrādes produktiem - parafīna, minerāleļļām, mākslīgām smaržvielām, no sintētiskiem polimēriem, kā silikons, un emulgatoriem, kā polietilēnglikoli (PEG) vai polipropilēnglikoli (PPG), satur veselu buķeti konservantu parabēnu, sintētiskās krāsvielas, kas vērš krēmu maigi rozā vai zobu pastu - gaiši zilu, un vien dažos no viņiem atrodams arī kāds augu ekstrakts, tiesa gan - bez garantijas, ka tas iegūts no ekoloģiski audzēta auga.

Kā tad atšķirt, kura kosmētika ir dabīga, un kura tikai izliekas par tādu? Kā izlemt, cik šī kosmētika ir droša? Vai tā tiešām kops ādu un matus, vai arī dos īslaicīgu acumirkļa efektu? Kā saprast, vai izvēlētais krēms būs izdotās naudas vērts?

Jums ir trīs iespējas:

INCI-īti, Mincīti...

Un tā - sāksim! Iegājusi kosmētikas veikalā, savelciet gudras lietpratējas sejas izteiksmi, paņemiet rokās jebkuru pudelīti vai tūbiņu un atrodiet uz tās sastāvdaļu sarakstu. (Čukstam priekšā: ja neredzat vārdu „Ingredients", tad meklējiet apzīmējumu - INCI) ... Nu, izlasījāt? Visu sapratāt? Ja jums nav pamatīgu zināšanu ķīmijā, botānikā un svešvalodās, visticamāk, jūs neko nesapratāt.

Lai novērstu pārpratumus, sastāvdaļas tiek norādītas saskaņā ar vienotu starptautiski pieņemto kosmētikas sastāvdaļu nomenklatūru jeb INCI (International Nomenclature Cosmetic Ingredients). Diemžēl tā nav latviešu mēlē. Un tā - vai jums izdodas atpazīt, no kā iegūtas un kam domātas izejvielas šajā līdzeklī? Cik daudz no tām ir dabīgas?

Smaržvielas marķējumā tiek norādītas tikai kā smaržvielas (Parfum), bet vai tās ir sintētiskas vai dabīgas, no vielām, kas izraisa jums alerģiju, vai pilnīgi nekaitīgas? Vēl interesantāk, ja sastāvdaļu sarakstā komercnoslēpuma saglabāšanas nolūkā dažas sastāvdaļas šifrētas - apzīmētas ar cipariņu. Varbūt tā ir parasta vārāmā sāls, bet varbūt kāds niķeļa savienojums... Stāvot veikalā, izvēles priekšā - pirkt vai nepirkt, derēs vai nederēs - ko tāds apzīmējums jums līdz?

Sastāvdaļas uz etiķetes tiek norādītas dilstošā secībā: vispirms tās, kuru kosmētikas līdzeklī ir visvairāk, tad tās, kuru ir mazāk. Ja reklāma vilina - krēms „ar E vitamīnu", bet tokoferols atrodams pašā saraksta „astē", kā jūs domājat - cik daudz E vitamīna krēms satur? Var jau būt, ka sastāvā ietilpst 10 dažādi augu ekstrakti, bet, ja tie visi minēti saraksta beigu daļā un kopā veido tikai 0,001% no apjoma? Vai efekts no šāda krēma spēs piepildīt jūsu cerības?

Risinājums?

Skaidrs kā diena, ka arī dabīgās kosmētikas ražotāji pilnībā bez ķīmijas zināšanām neiztiek. Neviens taču nevar lietot mandeli, kumelīšu ziedus vai olīvas tādus, kā daba devusi. Kausēšana, destilēšana, ekstraktu un izvilkumu gatavošana, un pat vārīšana, kur nu vēl sajaukšana, pārziepošana, iebiezināšana vai konservēšana - tie visi būtībā ir ķīmiski procesi.

Kur tad ir tā robeža, kad kosmētikas līdzeklis vēl ir dabīgs, un kad tas jau ir caurcaurēm ķīmisks? Lai to noteiktu, kopš 20. gs. 70. gadiem ražotāji un likumdevēji centušies izstrādāt kritērijus, taču līdz likuma spēkam tie tā arī nenonāca.

1997. gadā pie sarunu galda sēdās Vācijas zāļu, uztura bagātinātāju un alternatīvās kosmētikas ražotāji un tirgotāji (Das Bundesverband Deutscher Industrie - un Handelsunternehmen für Arzneimittel, Reformwaren, Nahrungsergänzungsmittel un Körperpflegemittel, jeb saīsināti - BDIH), un pēc trīs gadus ilgām debatēm, kas ir un kas nav kaitīgi, kas ir un kas nav dabīgi, ko likt un ko nelikt kosmētikā, beidzot nonāca pie vienota viedokļa par 690 atļautajām vielām (parastajā kosmētikā atļauts izmantot vairākus tūkstošus vielu), kas atzīstamas par izpētītām un drošām, par noteiktiem procesiem, kurus drīkst un arī virkni vielu un procesu, kurus nekādā gadījumā nedrīkst dabīgajā kosmētikā izmantot un izveidoja arī sertificēšanas sistēmu. Šodien BDIH apvieno vairāk kā 50 Eiropas ražotāju, kas sertificē savus izstrādājumus pēc šīs sistēmas, to vidū - Logona, Weleda, Urtekram, Dr. Hauschka, Lavera, Wellments u.c. (Sīkāk skat. www.kontrollierte-naturkosmetik.de)

Eiropā ir arī citas organizācijas, kas sertificē dabīgu kosmētiku pēc līdzīgiem kritērijiem, piemēram, Organisation Ecocert, kuras emblēma redzama galvenokārt uz Francijā ražotas biokosmētikas. (Sīkāka informācija: www.ecocert.fr)

Der zināt, ka dažādi bio- un eko- apzīmējumi tiek uz nebēdu izmantoti arī bez jebkāda seguma: ieraugot nepazīstamu variāciju par šo tēmu, noteikti noskaidrojiet, vai jaunizceptā emblēma kaut ko tiešām apliecina, vai kalpo tikai kā kosmētikas tūbiņas rotājums - ja nu kāds nejauši notic...

Tātad - lai izvēlētos patiešām dabīgu kosmētiku, esiet gudras pircējas: iemācieties atpazīt dabīgas sastāvdaļas INCI valodā, iepazīstiet īstas biokosmētikas ražotājus, lūkojiet pēc BDIH vai Ecocert emblēmas!

Rakstu pilnā apjomā lasiet veselīga dzīvesveida vortālā www.bioteka.lv.