Bērnībā es lieliski dejoju un spēlēju klavieres, un visi radi uzskatīja, ka man jāiet studēt uz teātra institūtu. Vecaistēvs bija draugos ar slaveno dejotāju Vahtangu Čabukiani, kas man paredzēja izcila dejotāja karjeru. Tomēr es iestājos Tbilisi labākajā - Niko Pirosmani vārdā nosauktajā mākslas skolā, bet pēc tam Mākslas akadēmijā, rūpnieciskās grafikas nodaļā, kur mācoties visu laiku nodarbojos ar lietām, kas nebija saistītas ar profilu, - zīmēju apģērba modeļus. Mācības tā arī nepabeidzu, jo 1999. gadā uzvarēju konkursa "Krievu siluets" atlases kārtā, un Vjačeslavs Zaicevs uzaicināja uz Maskavu mācīties viņa meistardarbnīcā.
Ja tā padomā, mana dizainera debija notika jau septiņu gadu vecumā. Kādā jaukā dienā mani vecāki, pārnākuši mājās, apstulba no tā, ko ieraudzīja. Es biju noņēmis aizkarus, sagriezis un pašuvis sev brīnumainu tērpu, kurā arī lepni sagaidīju mammu un tēti. Tiesa, mani toreiz pamatīgi sodīja: trīs dienas nedrīkstēju iziet no mājas.
Mani vecāki ir radoši cilvēki: mamma ir pianiste, mūzikas skolotāja, bet tētis - arhitekts. Tomēr ilgu laiku manu aizraušanos ar modi neuztvēra nopietni. Viņu attieksme mainījās tikai pēc tam, kad es ieguvu galveno balvu starptautiskajā avangarda modes konkursā АМА. Prēmiju man pasniedza angļu skulptors un mākslinieks Endrū Logans, kurš atzinīgi novērtēja kolekciju un uzaicināja mani uz kopīgo izstādi, kas jau notika Londonā. Toreiz es mācījos 11. klasē, biju panks un pastāvīgs Tbilisi avangarda burziņu dalībnieks. Šajā pulkā apgrozījās daudzi slaveni muzikanti, mākslinieki un režisori. Bet es darināju kleitas no kokakolas bundžām, dūnu jakas no polietilēna, kas piepildīts ar sienu, un garus svārkus no melnas oderdrānas, kurus uz podija demonstrēja grūtnieces un kuprainas sievietes.
Pēc pavadītā gada Zaiceva skolā atgriezos Tbilisi. Un mani pārņēma grūtsirdība. Salīdzinājumā ar Maskavu man šeit pietrūka plašuma un draiva. Es sakravāju mantiņas un ar diviem koferiem un nelielu naudas summu devos atpakaļ praktiski uz nekurieni. Man nebija kur dzīvot, atstāju mantas savas draudzenes vienistabas dzīvoklī, kur viņa mitinājās kopā ar slimo vecmāmiņu. Apmēram gadu reāli dzīvoju kā bezpajumtnieks: līdz sešiem rītā staigāju pa dažādiem saviesīgiem pasākumiem, bet pēc tam gulēju metro. Miliči mani nedzina laukā, jo es pieklājīgi izskatījos: regulāri braucu pie draudzenes pārģērbties un ģērbos ļoti modīgi Kādā no kārtējiem saviesīgajiem vakariem mani uzrunāja kāda sieviete un piedāvāja darbu savā veikalā.
Manā pirmajā kolekcijā tika ietverts viss, ko biju uzkrājis šo gadu gaitā: savus sapņus, redzējumus, domas un vēlmes. Tā bija veltīta ХVII gadsimtam - tik izteiksmīgam, intriģējošam un skumjam, konkrēti - Francijai un mēnessmeitenei, kura atdzīvojas naktīs, bet visai pasaulei paliek neredzama. Otrā kolekcija "rudens-ziema 2010/2011" atsauc atmiņā atdzīvina XII-XIV gadsimta gotisko baznīcu siluetus. Krāsu gamma, maigums, ģeometrija un līnijas, kas tiecas augšup, tāpat arī tas vieglums, kas atgādina Šatrē baznīcas noslēpumaino gaisotni ar sveču un vīraka aromātu. Kolekcijas pamatkrāsas: melnā, vecināts zelts, pelēkā nokrāsas, tumši zilā. Faktūras - maigs samts un viegls pavedinoši kārdinošs šifons. Bez apģērba es piedāvāju arī ādas un drapētus aksesuārus un apavus - apavu ražošanas tehnoloģiju esmu izpētījis Gruzijā, kura vienmēr bijusi slavena ar saviem apavu meistariem.
Par iedvesmas avotiem man kalpo Diānas Krolas mūzika, van Goga, Sergeja Paradžanova, Vona Karvaja, zviedru horeogrāfa Matsa Eka jaunrade. Mīļākā grāmata - Oskara Vailda "Doriana Greja portrets". Bet vispār mani piesaista leģendāras personības: Īvs Senlorāns, Kristiāns Diors, Aleksandrs Makvīns un manas iemīļotās aktrises - Sofija Lorēna un Tilda Svintone.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
