'Stop! Nē! Tu nebāzīsi rokas manā vagīnā!' Lindas dzemdību pieredze

"Gulēju tur savās asinīs un fekālijās un jutos briesmīgi", "Ārste sagaidīja kontrakciju un ievadīja roku makstī – es sajutu sāpes! Milzīgas sāpes!", "Vēl tagad spilgti atceros, kā viņa sēdēja man pretī, skatījās manā kājstarpē ar izteiktu riebumu sejā – kā uz nekam nederīgu pabiru. Es jutos tik pazemota", "Dēls tika izrauts no manām miesām – citādi to nosaukt nevar" – šie citāti nav no filmas ar šausmu elementiem, bet gan Lindas Gatiņas piedzīvotais viņas pirmajās dzemdībās 2019. gada februārī Jelgavas pilsētas slimnīcā. Tagad Linda jau ir divu bērnu māmiņa un divu dažādu dzemdību pieredzes bagāta. Otrās bija mājdzemdības. Piecus gadus pēc piedzīvotās vardarbības dēla dzemdībās Linda beidzot sevi ir atveseļojusi tiktāl, ka par to var runāt mierīgi.

Pusotru gadu pēc dēliņa piedzimšanas – 2020. gada rudenī – Linda pasaulē laida meitu – tās bija mājdzemdības. Arī grūtas, ilgas un ar komplikācijām, bet sieviete guvusi ļoti skaistu pieredzi. "Pirmajās dzemdībās mani kā suni nospieda pie zemes, parādīja vietu un es jutos kā bērns, kuru var norāt, bet otrajās – piecēlos kā pieaugusi sieviete, kā vilcene, lauvene," saka Linda.

14 lappušu iesniegums par vardarbību slimnīcā

Lai gan klīniski šāda diagnoze Lindai netika apstiprināta, viņa saprot, ka pēc dēla dzemdībām viņai bija pēcdzemdību depresija. Sieviete gāja pie psihologa uz terapiju, pati daudz strādāja ar sevi. "Pēc dzemdībām daudz raudāju, pārdzīvoju, negulēju, man bija posttraumatiskā stresa sindroms, visu laiku atgriezos tajā situācijā – kā man vajadzēja darīt, ko vajadzēja teikt –, jo es pati ar prātu apzinājos, ka ārste un vecmāte pārkāpa medicīniskās vadlīnijas. Man ir gana daudz zināšanu (Linda ir veterinārārste – aut.), lai to saprastu, bet kāpēc es neko neteicu? To situāciju es atkal un atkal pārdzīvoju katru dienu, katru vakaru. Man bija gandrīz nulle mātišķās laimes sajūtas pret bērnu. Tagad, kad man ir, ar ko salīdzināt, – šīs sajūtas pēc pirmajām dzemdībām bija krietni par maz. Nebija kontakta ar bērnu, kurš pēc dzemdībām tika aizvests uzreiz prom no manis. Manī nebija ne kripatiņas laimes. Staigāju apkārt kā tāds korpuss – ne kā jaunā māmiņa, bet kā cilvēks, kas pilda savus pienākumus. Ārste man dzemdībās teica, ka es necik neesot sagatavojusies dzemdībām, atnākusi tikai piedzemdēt, bet – nē, es biju sagatavojusies, bet tā situācija bija ārpus normas," stāsta Linda, kura pirmajā "Delfi" stāstā savu vārdu neatklāja, bet vēlāk, pēc publikācijas, sabiedrībā raisījās plašas diskusijas un arī citi mediji pievērsās šai tēmai. Tad jau Linda runāja ar savu vārdu.