Hormonālā kontracepcija - tās rašanās, interesanti fakti un pētījumi  (16)

Džerasi bija viens no pētniekiem, kurš 1951. gadā piedalījās kontracepcijas tablešu izgudrošanā, sintezējot dzimumhormonus, un atklājot jaunu kontracepcijas formu, kas savukārt radīja īstu revolūciju Rietumu pasaules sabiedrībā.

1973. gadā Džerasi ieguvis apbalvojumu par īpašiem nopelniem medicīnas labā, saņemot Valsts Zinātnes medaļu, tomēr profesors pameta pētnieka amatu, lai nodotos savam patiesajam aicinājumam – dramaturga un rakstnieka karjerai.

Šai sakarā vēl pirms dažiem mēnešiem Džerasi kādā intervijā izdevumam "San Francisco Chronicle" atzina, ka no kontracepcijas tēmas apspriešanas ir pārguris un par to gluži vienkārši vairs nevēlas domāt, tā vietā daudz labprātāk veltot sevi literatūrai. Tāpat sava mūža laikā profesors brīvo laiku veltīja arī mākslai, kolekcionējot retas gleznas.

Amerikas Savienotajās Valstīs Džerasi nonāca pēc emigrēšanas no dzimtās Austrijas Otrā Pasaules kara laikā, ar ģimeni bēgot no ebreju vajāšanas.

Turpinājumā pāris faktu par hormonālās kontracepcijas rašanos, attīstību un tās blakus parādībām.

Hormonālās kontracepcijas galveno sastāvdaļu - progesteronu pētnieki sākotnēji atklāja, veicot eksperimentus ar trušiem. Tā kā šāda tā iegūšana bija visnotaļ sarežģīta un dārga, tika meklētas hormona ieguves veida alternatīvas. Jāpiebilst, ka četrdesmitajos gados progesterons tika plaši izmantots lopkopībā, lai ar tā injekcijām paaugstinātu dzīvnieku auglību.

Laika gaitā pētnieki atklāja vēl vienu progesterona ieguves veidu – izmantojot savvaļas augu jamsu, kas bija krietni vienkāršāka un lētāka alternatīva, attiecīgi paverot iespējas piedāvāt to plašam patēriņam.

Hormonālās kontracepcijas attīstību, lai cik pretrunīgi tas arī nešķistu, veicināja arī Katoļu baznīca, izmantojot informāciju par tā dēvēto kalendāro metodi, kas paredz vadīšanos pēc ovulācijas un sekošanu sievietes auglīgajām dienām, šai laika periodā atturoties no intīmas tuvības.

Kāds mediķis, kurš bija arī pārliecināts katolis, Džons Roks, popularizējot hormonālo kontracepciju, uzsvēra, ka tā ļauj "bez krišanas grēkā" stāties dzimumsakaros, kamēr izvairīšanās no tuvības auglīgo dienu laikā no baznīcas viedokļa savukārt ir nosodāma.

Lai gan sākotnēji Katoļu baznīca nevēlējās publiski atbalstīt hormonālo kontracepciju (tās kategoriskā nostāja par dzimstības mākslīgu regulēšanu nav mainījusies arī mūsdienās), Roks tomēr pamazām kļuva par neoficiālu tās pārstāvi hormonālās kontracepcijas attīstības un ieviešanas jautājumos, īpašu popularitāti iemantojot sešdesmitajos gados.

Pētījumi liecina, ka hormonālā kontracepcija ietekmē sieviešu izpratni par pretējā dzimuma pievilcību. Kā stāsta zinātnieki, sievietes, kuras nelieto hormonālo kontracepciju, savus partnerus, pašas to neapzinoties, izvēlas pēc iespējas atšķirīgākus no sevis, lai vairotu pēcnācēja genofonda dažādību iespējamas grūtniecības gadījumā.

Savukārt sievietes, kuras lieto iepriekš minēto izsargāšanās metodi, tiecas būt tādu cilvēku sabiedrībā, kuri līdzinās viņām pašām - zinātnieki to skaidro ar grūtniecēm raksturīgo, zemapziņas radīto vēlmi būt drošībā mazuļa iznēsāšanas periodā, pēc iespējas vairāk laika pavadot tuvinieku lokā.

Tās pirmsākumos hormonālā kontracepcija pat tika lietota kā izmēģinājuma zāles bulīmijas ārstēšanā. Tiesa, pētniekiem tā arī neizdevās atrast to savstarpējo korelāciju.

Šai sakarā gan jāpiebilst, ka, līdztekus hormonālās kontracepcijas pozitīvajiem blakus efektiem, novērota arī virkne negatīvu parādību - izplatītākās ir svara pieaugums, palielinoties apetītei, ķermeņa tūska, pastiprināta celulīta veidošanās, nelabums, galvassāpes u.c.