Bailes nav gļēvulība. Meklējam fobiju saknes

Teju katrs indivīds no kaut kā dzīvē baidās. Ir bailes, kuras ir loģiski izskaidrojamas, piemēram, ja bērnībā iekodis suns, ļoti iespējams, cilvēks turpmākajā dzīvē no šiem dzīvniekiem turēsies pa gabalu, taču reizēm bailēm šķietami nav pamatojuma. Kāpēc cilvēkam ir bail no augstuma, ja viņš iepriekš nekad nav nokritis? Kāpēc ir cilvēki, kas nekad nekāpj liftā, lai gan iepriekš nekad nav iesprūduši mazajā telpā? Ar laiku konkrētas bailes kļūst par ikdienišķu dzīves sastāvdaļu un nemaz netiek apsvērta iespēja, ka tās kādreiz arī varētu pārkāpt.

Taču pats fakts, ka cilvēks no kaut kā baidās, ir tikai viena monētas puse. Mēs to pieņemam un nepretojamies, nemaz kārtīgi neapdomājot, vai šīs bailes neietekmē mūsu spēju izbaudīt pilnībā visu, ko dzīve sniedz. Kāpēc cilvēkiem bailes ir tik dažādas, vai to pamatā ir kādi bērnības pārdzīvojumi, kurus neatceramies, un vai ar savām bailēm vajadzētu ikdienā "strādāt", vaicājām eksistenciālās un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciālistei Daigai Daizei un Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificētai psihoterapijas speciālistei eksistenciālajā psihoterapijā Aigai Abožinai.

Zemē nomesta nauda un regulārs treniņš

Kā "Delfi" atklāja lasītāja Maruta, viņa reiz baiļu dēļ atteikusies no draudzeņu dāvanas. "Parasti jau visiem apkārt nekladzini, no kā tev ir bail un ko tu nekad nebūsi spējīgs izdarīt. Un arī tad, ja kāds zina, no kā baidies, viņš nekad nevarēs iekāpt tavās kurpēs un saprast, cik ļoti baidies un kādas emocijas tas tev rada." Viņa atceras, ka draudzenes viņai dzimšanas dienā gribējušas sagādāt pārsteigumu. Pateikušas, ka no rīta viņai atbrauks pakaļ un kaut kur vedīs. "Visu ceļu trinos neziņā. Bija patīkams satraukums, un pēc iespējas ātrāk gribēju nonākt galā, lai redzētu, ko viņas sadomājušas." Kad meitenes ieradās galamērķī, Marutai esot palikušas aukstas kājas. "Piebraucām pie Siguldas trošu tramvajiņa, un tad jau sapratu – viņas izplānojušas lēcienu ar gumiju. Es ilgi stāvēju, mēģināju sevi piespiest to izdarīt, jo meitenes tomēr bija centušās, taču nevarēju. Arī viņas mani uzmundrināja, tomēr nekas nepalīdzēja, jo bailes no augstuma bija pārāk spēcīgas. Beigās vienkārši aizgājām uz kafejnīcu, pasēdējām un parunājām, taču situācija vienalga bija muļķīga. Viņas jutās slikti, es jutos slikti, un nauda bija izmesta vējā."