Foto: Privātais arhīvs
Anete Ahero ir jauna ārste, kura ir vēl tikai ceļā uz savu specialitāti. Bet tieši Šveice viņu pieņēma uz darbu rezidentūrā un tieši uz to specialitāti, uz kuru bija vēlējusies pati Anete – Latvijā viņai nebija vietas. Viņa nebija pietiekami laba Stradiņa universitātei – rezidentūrā meitene uz prioritātes specialitāti netika ņemta. Tas ir diezgan mulsinoši, jo valsts, kuras veselības aprūpe ir viena no labākajām pasaulē, tomēr ir atradusi Latvijas studenti pietiekami pieņemamu sev, atšķirībā no Latvijas, kura ar savu veselības aprūpi palielīties nevar.

Darba apģērbs un pacientu ārstēšana uz sava rēķina

"Dzīvoju Šveicē jau nedaudz vairāk nekā divus gadus. Absolvēju mācības 2015. gadā un rezidentūrā nolēmu iet kaut kur ārzemēs, pēc pieredzes, ko ieguvu, vienu gadu pavadot Vācijā "Erasmus" programmā. Bet tad mainījās personiskie apstākļi, un es paliku Latvijā. Dažas nedēļas pirms dokumentu iesniegšanas rezidentūrā mēs, studenti, uzzinājām, ka rezidentūras konkursa kritēriji ir mainījušies. Tagad, lai nonāktu tur, svarīga bija nevis regulāra prakse slimnīcās vai darba pieredze nozarē, kā bija mums teikts, kad bijām trešajā kursā, bet gan zinātniskā darbība. Loģiski, ka pāris nedēļu laikā es nevarēju veikt zinātnisku pētījumu un aizstāvēt to kādā zinātniskajā konferencē. Tas nebija iespējams. Protams, diskutējām ar vadību par to, kāpēc neilgi pirms rezidentūras konkursā ir veiktas šādas izmaiņas. Bet tas nepalīdzēja, kā rezultātā neiekļuvu iekšķīgo slimību rezidentūrā, kaut arī strādāju jau no trešā kursa – nepietika punktu zinātniskajai darbībai, jo uz to nemaz nevajadzēja koncentrēties, kā mums teica 3. studiju gadā".

Anete atminas, ka specialitātei, kuru viņa gribēja apgūt, bija piešķirtas tikai 14 vietas. Kā alternatīvu sieviete izvēlējās doties Latvijas Universitātes rezidentūru, lai apgūtu ģimenes ārsta specialitāti. Pavadījusi tur divus mēnešus, Anete saprata, ka izglītības iespējas un darba apstākļi nav salīdzināmi ar viņas pieredzēto Vācijā. Daži rotāciju (mācību) cikli bija pārāk īsi, lai varētu iedziļināties, cik vēlētos, nemaz nerunājot par darba samaksu. Tolaik Anete saņēma aptuveni 420 eiro par pilnu slodzi, par dežūrām netika maksāts. Viņai nepatika arī darba apstākļi – ne sava skapīša apģērbam, ne normālu labierīcību vai dušas. Vēl Anete norāda, ka Latvijā, vismaz tobrīd, ārstiem pašiem sev bija jāpērk darba apģērbs un pašiem tas jāmazgā (savās mājās).

"Vēl kāda Latvijas problēma ir Medicīnas fakultātē un rezidentūrā uzņemamo studentu budžeta vietu skaita disproporcija. Maksas rezidentūra ir absurds! Tu maksā valstij trīs tūkstošus gadā par to, ka strādā valsts slimnīcā 200 stundas mēnesī. Rezidents strādā bez algas, turklāt pats par to maksā. Kad beidzu universitāti, budžeta rezidentūrā vieta bija tikai trešdaļai studentu. Vai nebūtu labāk samazināt budžeta vietu skaitu sākotnējā studiju procesā, lai nākotnē visiem pietiktu vietu rezidentūrā? Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu, mums pietiktu ar vienu Medicīnas fakultāti, taču mums ir divas – valsts apmaksātas. Rezidentūrā vietu nepietiek pat pusei, jo konkursā piedalās arī ārsti uz subspecialitātēm, kam pieteikties var tikai tie, kam jau ir  specialitāte. Rezidentūras konkursā piedalās arī tie, kas nav iekļuvuši budžetā iepriekšējā gadā vai vēlas mainīt specializāciju. Esmu viena no tiem, kas neiekļuva rezidentūrā, jo pēdējā mirklī mainījās nolikums. Labāk būtu pārstrukturizēt budžeta līdzekļus no pārmērīgi daudzajām studiju vietām uz papildu vietām rezidentūrā. "

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!