Sensenos laikos tāltālā zemē (deviņdesmitajos gados netālu no Rīgas) sēdēju ar brāli automašīnā netālu no brīvdabas diskotēkas deju plača. Viņš apgalvoja, ka ikvienai kārtīgai jaunietei nepieciešams zināt vairākus sulīgus lamuvārdus. Situācijā, kad uzmācas neaudzināts rupeklis, nevarēšot tikt galā ar vārdiem: “Lūdzu, atstājiet mani, jūs esat sasodīti nejauks.”

Tā bija attiecīgā brīža aktualitāte, un viņš kā vecākais brālis mani ne tikai aizstāvēja, bet centās sagatavot situācijām, kurās pats nebūs blakus. Kāds tam sakars ar emocionālo inteliģenci? Vistiešākais. Emocionālā inteliģence nav vienkārši spēja būt pieklājīgam. Kā apgalvo grāmatas "Tava emocionālā inteliģence" autors Daniels Goulmens, emocionālā inteliģence nozīmē pazīt savas un citu emocijas un spēt tās vadīt. Šķietami vienkāršs uzdevums, atpazīt emocijas un tās pārvaldīt, līdzīgi kā roku un kāju koordinācija, izrādās neiespējamā misija daudziem, dažos tematos gandrīz visiem iesaistītajiem.

Lielā naivumā reiz mēģināju paust viedokli pie kāda raksta par politikas tēmu. Komentārā minēju, ka vienmēr, pirms izteikt secinājumus, vēlams tos izvērtēt caur veselā saprāta prizmu. Ātri vien no citiem komentētājiem uzzināju, ka veselā saprāta nav man pašai, ka tā nav arī maniem vecākiem, maniem skolotājiem un ka augstskolas diplomu esmu iegādājusies Centrāltirgus pelēkajā zonā, kas esot vienīgā iespējamā darbavieta tādiem cilvēkiem kā es. Ka, visticamāk, es esmu resna, nelaimīga. Ka, visticamāk, nekad neesmu piedzīvojusi orgasmu. Protams, pirmais brīdis, kad saņem šādu pret sevi vērstu sakāmo, ir diezgan smeldzīgs. Par ko? Ko es tādu pateicu? Rodas vēlme kaut ko paskaidrot un attaisnoties. Rodas vēlme dot pretim ar tikpat absurdām lamām, bet kurp tas aizvedīs? Tikai un vienīgi vēl dziļāk zaņķī. Sākot iedziļināties, konstatēju, ka komentāri pie rakstiem portālos dramatiski atšķiras atkarībā no tā, vai tie ir anonīmi vai nav.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!