Salt nav obligāti. Kā iemācīties pareizi apieties ar aukstumu?

Salā vai svelmē smadzeņu galvenais uzdevums ir saglabāt pastāvīgu temperatūru ķermeņa “centrā”, kur sakopoti dzīvībai svarīgākie orgāni. Savukārt perifērija – rokas, kājas un āda – kalpo par sava veida interaktīvu termometru, kura rādījumi pastāvīgi svārstās atkarībā no ārējiem apstākļiem.

Visjūtīgākās ir pēdas, tās kļūst "ledainas", nepieņemamos 26 grādus sasniedzot jau tad, kad gaisa temperatūra ir vēl pat augstāka par 22 grādiem. Tas nozīmē, ka modernais cilvēks var "nosalt", pat tad, ja kāja nejauši būs izlīdusi no dūnu segas apakšas. 

Taču, ja salt ir tik nekaitīgi, kāpēc rodas nepatīkamas izjūtas? Tāpēc, ka salt ir tas pats, kas ciest sāpes. Spēcīga kairinājuma gadījumā aukstuma receptori sūta smadzenēm sāpju signālu, bet to ir daudz (četrreiz vairāk nekā siltuma receptoru) un tie novietoti tuvāk ādas virspusei, tātad – ir jutīgāki.

Kā notiek adaptēšanās pie aukstuma, pagaidām nav skaidri zināms. Svarīgs ir kas cits: samazināt jutīgumu pret aukstumu var bez īpašas piepūles. Tā dēļ nevajag staigāt basām kājām pa sniegu, mīnus 40 grādu salā ģērbties vienā T kreklā vai peldēties āliņģī. Pietiek vienkārši neslēgt uz maksimālo temperatūru apkuri, reizēm pastaigāt pa māju plikām kājām, palikt istabā vēdināšanas laikā un nevīstīties svīterī pie pirmajām vieglas apaukstēšanās pazīmēm.