Veču problēmas jeb arī vīriešiem vajag raudāt un iet uz terapiju

Ir pirmdiena, sarunāju tikšanos ar draugu. Šoreiz tikai kafijas tikšanos, ne viskija degustēšanas vakaru. Tas nozīmē, ka kaut kas nopietns runājams. Tieši tā, veču sarunas. Jā, identiskas sieviešu kafijošanas sesijām, tikai konkrētākas, īsākas un ar noteiktu situāciju risināšanas plānu izveidi. Šoreiz tā izvēršas par psihoterapijas sesiju draugu starpā. Pēc sarokošanās draugam izsprūk: "Man šķiet, ka man ir depresija, man ir nereāli slikti."

Vēl nav izdzerts pirmais kafijas malks, kad melni mākoņi savelkas virs galdiņa, un es galvā izstrādāju variantus, kā rīkoties šajā situācijā. Man pretī sēž izglītots, inteliģents vīrietis, uzņēmuma direktors, precējies, ir bērns, ceļo un pērk visu, ko sirds kāro. Nu, vai nav pasaku stāsts? Tagad šis vīrietis pārtapis apjukušā puikā, kurš absolūti nesaprot, kas un kāpēc notiek. Un tad no apjukušā acu skatiena nopil asara. Te tev nu bija! Jā, arī vīrieši raud tāpat kā seriālā "Bagātie arī raud".

Ir daudz autoru, kuri raksta par dzīves jēgu, bet ne vīriešiem. Paradoksālākais ir tas, ka mēs katrs gribam sakārtot savu dzīvi, katrs gribam kļūt labākā sevis versija, arī šie autori, kuri bakstās pa dzīvi tieši tāpat kā tu vai es un beigās ir atraduši tikai vienu, kas strādā viņiem, bet vai tas strādās arī kādam citam? Labs jautājums.

Atgriežoties pie kafijošanas ar draugu. Prātoju – nez, cik bieži vīrieši lūdz palīdzību? Pēc savas pieredzes zinu, ka ļoti reti vai faktiski nekad. Valda priekšstats, ka palīdzību lūdz vājie un nevarīgie. Katram vīrietim galvā skan: es taču tāds neesmu!