Foto: Privātais arhīvs
Gūstot pieredzi pauerliftinga sacensībās spēka trīscīņā, bikini fitnesa uztura ierobežojumos, ar farmakoloģes bakalaura grādu, maģistra diplomu zāļu izpētē un izstrādē, uztura kouča un fitnesa trenera apliecībām kabatā Anna Apsīte negrasās klusēt un runā par to, ka brīnumainie uztura bagātinātāji neeksistē, tievēšanas kampaņas ir "fufelis" un īstais darbs ir ar "tarakāniem" pašiem savā galvā.

Pastāsti par savu sportošanas pieredzi, kā fitness no hobija kļuva par profesiju?

Pirmo reizi trenažieru zālē iegāju, kad man bija 15 gadi. Tas bija cits vecums – nepatika, kā kājas izskatās šortos, gribējās, lai kāju priekšpuse būtu nedaudz mazāka. Ļoti iepatikās, un tagad, gandrīz 26 gadu vecumā, joprojām daru to, tikai – profesionāli. Man "Instagram" atrakstīja meitene – Anna: es gribu, lai tu mani trenē! Viņa bija Latvijā, es Londonā, pati netrenēju, bet manam draugam bija atbilstoša izglītību. Nē, izdomā variantu! Sākumā tie bija "Excel" tipa dokumenti, videoklipu filmēšana, paralēli sociālajos medijos sāku aizvien vairāk stāstīt par to, ko daru un ko domāju. Manis teiktais un kritika "uzrunāja", kad vērsos pret lietām, kuras redzēju nepareizi darām. Piemēram, "detoksa" metodes, cilvēku maldināšana pārdošanas vārdā, sievietēm, kuras nezina, ko dara, piedāvāti uztura bagātinātāji. Ja zinām teoriju un fizioloģiju, kā lietas pamatu pamatos strādā, saprotam, ka tas ir "fufelis", tikai mārketings.

Bakalaura studiju laikā bija klienti, "parastais" darbs, treneru kursi, maģistrantūra, paralēli strādāju kā trenere tiešsaistē. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Darbs, kas bija kā otrais, kļuva par pirmo. Tagad, kad ir pagājuši septiņi gadi, kopš esam Londonā, sapratām, ka ir laiks atgriezties, būt tuvāk mājām, klientiem, lietām, kas mums ir svarīgas. Vēl tikai mēnesis.

Vai cilvēkiem gribas ticēt brīnumiem?

Man šķiet, ka daudzi vēl nav gatavi dzirdēt. Ideja par liesumu aizvien ir "wow" un tāds kā statusa simbols, pierādījums, ka nopietni uztver treniņu, uzturu. Bilde ir viens, patiesība – pavisam cits. Skaistais cilvēks fotogrāfijā nerunā par otro pusi vai melo par to, vai ir ģenētiski apdāvināts. Pasakai ir vieglāk noticēt, kad redzi sociālajos tīklos visu skaistāko un foršāko: no desmit deviņi rāda ideālo. Un cilvēkam, kurš pamatlietās nav izglītots, nav kritiskās domāšanas, kā stāstu atšķirt no īstenības.

Kā saprast to, ka tiek melots? Ir kādi parametri?

Kopsavilkums būtu tāds – ja kaut kas izklausās pārāk labi, pārāk vienkārši. Vai arī tiek pārlieku dramatizēts, sensacionalizēts, stāstīts par "wow" atklājumiem, par vienu vienīgo pareizo veidu ar garantētiem rezultātiem. Vispārināšana. Ja tiek kaut kas izteikti pārdots: apšaubāmi uztura bagātinātāji, uztura plāni, kurus piedāvā cilvēki, kas nav kvalificēti tos izstrādāt. Tievēšanas maratoni, kas ir ar dārzeņos un olbaltumvielās ietērptām kalorijām, un neizskatās tik maz, kā ir patiesībā. Viens no lielākajiem brīdinājuma signāliem ir nespēja pieņemt kritiku, atbildēt uz jautājumiem, ir aizsargmehānismi, izvairīšanās, nespēja pamatot paša teikto, īpaši, kad tiek pieminēti kaut kādi procenti, maģiskie antikancerogēnie produkti.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!