Remontu nevar pabeigt, to var tikai apturēt

"Remontu nevar pabeigt, to var tikai apturēt," sacīja mans kolēģis, pusmūža vīrietis ar apbrīnojami gudru galvu un siltu sirdi, kad paguvu pasūdzēties par baltajiem putekļiem, kas uzrodas dzīvoklī, neskatoties uz to, ka jau vairākas nedēļas nekas netiek ne urbts, ne slīpēts. Ar šo pašu teikumu atbildu ikvienam, kurš pēdējā gada laikā man jautā: nu, vai tad beidzot pabeidzi remontu?

Es nespēju piemiegt acis, skatoties uz apkārtējo vidi. Tā ieplūst manī un kļūst par daļu no iekšējiem procesiem. Tāpēc, meklējot jaunu mājvietu, nevarēju iedomāties, ka atradīšu kaut ko gatavu – kāda cita radītu telpu manas dvēseles vajadzībām. Lielāks vai mazāks, bet remonts bija neizbēgams. Savukārt ideja par to radīja patīkamu satraukumu – pakāpeniski krāju bildes ar mājīgām viesistabām, funkcionālām virtuvēm un citām idejām vietai, ko varēju tikai iztēloties.

Izvēloties telpu, ko veidot par mājām, staigājot no vietas uz vietu, pirmais palīgs bija kompass, lai saprastu, vai kopā ar mani dzīvos arī saule. Tas kļuva par pamatkritēriju, kā rezultātā piepildīju sapni: ieguvu sešus logus – trīs uz austrumiem, trīs uz rietumiem, taču tiem pa vidu pilnīgi neapdzīvojamu telpu. Manas mājas nesākās ar vietu, drīzāk ar nevietas potenciālu, ko bija jāspēj pamanīt starp tapetēm, kas strauji atkāpjas no sienām, vismaz desmit reižu pārkrāsotām grīdām un ar eļļainiem putekļiem aplipušiem gāzes vadiem. Tas, ko es ieraudzīju, bija vajadzība pa vīlītēm izjaukt visu, lai dabūtu karkasu, ko piepildīt ar savas iekšējās pasaules turpinājumu.

Romantizētās pārvērtības strauji kļuva par vēl vienu pilnas slodzes darbu. Remonts nav gluži nopirkt krāsas bundžu un, fonā skanot mīļākajām vidusskolas laika dziesmām, ar rullīti pārbraukt pāri četrām sienām.