Diviem bērniem, divus gadus vecam zēnam un trīs gadus vecai meitenei, kuri pirms dažām dienām tika ievesti Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, suņa zobu radītie ievainojumi ir ļoti nopietni – plašas un dziļas plēstas brūces galvā. Zoopsiholoģe Inga Cerbule uzsver, ka lielākā daļa sakošanas gadījumu nenotiktu, ja vecāki ievērotu pavisam vienkāršu likumu – nekad, pat ne mirkli neatstāt bērnu kopā ar mājdzīvnieku bez uzraudzības. Arī tad ne, ja suns ir ārkārtīgi mīlīgs un ne reizi pat mušai nav nodarījis pāri.

Statistika ir skarba. 2012. gadā sakosti 857 bērni, 2013. gadā – 1125 bērni, bet pērn 889 bērni. Vissatraucošākais ir fakts, ka visbiežāk miesas bojājumus nodara mājas suns, ģimenes mīlulis, nevis kāds no pavadas norāvies nikns dzīvnieks uz ielas.

Ārsti stāsta, ka divgadīgam zēnam un trīs gadus vecai meitenei ievainojumi ir ļoti nopietni – plašas un dziļas plēstas brūces galvā. Viens no viņiem guvis arī galvaskausa kaulu bojājumus. Abiem mazuļiem gaidāms ilgs atveseļošanās posms. Rētas paliks uz visu mūžu.

Svētdien, 12. aprīlī, mediji ziņoja par jaunu gadījumu – suns sakodis seju astoņus gadus vecam zēnam.

Pirms trijiem gadiem visu Latviju satrieca vēsts, ka Rīgā boksera šķirnes suns nāvējoši sakodis astoņus mēnešus vecu meitenīti. Mazā bija pierāpojusi pārāk tuvu dzīvnieka barības traukam. Meitenīte nomira slimnīcā, jo suņa zobi bija saplosījuši lielos asinsvadus un artērijas.

Statistika liecina, ka kodumu vietām ir saistība ar bērna vecumu. Līdz trīs gadu vecumam biežāk tiek skarta galva un rokas. Savukārt lielākiem bērniem un pusaudžiem visbiežāk suņi sakož kājas.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mediķi, kuriem ik gadu nākas sniegt palīdzību aptuveni tūkstoš sakostu mazuļu, nepaguruši gadu no gada atgādina: lai cik mīlīgs būtu četrkājainais draugs un lai kādas smalkas skolas viņš būtu apmeklējis, dzīvnieka rīcība var būt neprognozējama. Tomēr situācija labāka nekļūst.

Bieži ir arī gadījumi, kad mazuļus sakož mājās turētas žurkas, seski, truši un kaķi.

Speciālistes komentārs

Inga Cerbule
, zoopsiholoģe:

"Vecākiem līdz atvases 10–12 gadu vecumam ir jāievēro šāda ābeces patiesība: nekad, ne uz mirkli neatstāt bērnu kopā ar mājdzīvnieku, vienalga suni, kaķi vai sesku, bez uzraudzības. Mums ir steidzīgi jātiek vaļā no nepareizās, kaitīgās idejas, ka mazs bērns plus mājdzīvnieks ir automātiska abpusēja mīlestība. Es teiktu, ka mazs bērns plus mājdzīvnieks ir riska situācija.

Kā divu bērnu mamma un septiņu suņu saimniece varu sacīt – uzraudzīt maza bērna un mājdzīvnieka saskarsmi, sevišķi, ja mitinās dzīvoklī un suni vai kaķi nevar uz laiku izlaist pastaigāties pagalmā vai voljerā, vecākiem ir liela papildu slodze. Ir jātur abas acis vaļā, un vajadzīga vēl trešā acs pakausī, lai nenotiktu nekas slikts, pat ar ļoti iecietīgiem un draudzīgiem dzīvniekiem.

Cilvēki bieži saka – es gan savam sunim pilnībā uzticos, viņš ir ārkārtīgi mīļš, izturas pret manu bērnu gandrīz kā pret savējo. Tik un tā atstāt abus divatā nedrīkst! Tas ir netaisnīgi gan pret dzīvnieku, gan pret bērnu. Kādēļ pakļaut savu bērnu riskam? Dzīvnieks var aizstāvēties, ja bērns to sabaida vai, pats to neapzinoties, nodara sāpes, piemēram, pārlieku spēcīgi apskaujot vai paraujot aiz astes. Dzīvnieks var sargāt resursus – barību, iemīļotas mantas, guļvietu, arī saimnieku. Nevajag aizmirst, ka četrkājainais mīlulis nav rotaļlieta. Viņš ir dzīva radība, kas spēj izjust stresu, sāpes un bailes.

Ne bērns, ne dzīvnieks neapzinās savas rīcības sekas. Jūs taču neatstātu bez uzraudzības kopā divus mazus bērnus, iedevuši vienam no viņiem rokās šķēres? Sunim šķēres ir mutē.

Kas, piemēram, notiks šādās situācijās? Bērns pamana, ka sunim, kurš guļ gaitenī, pustumsā, kustas un spīd actiņas. Mazais paņem pildspalvu, uzsēžas jāteniski sunim mugurā un mēģina ar spico galu pataustīt, kas tur actiņā tā spīd. Kā reaģētu jūsu suns? Vai diezgan izplatīta situācija – bērns pieiet pie suņa barības bļodas un nolemj pamēģināt, kā tas ir – četrrāpus ēst ar muti no bļodiņas tāpat kā sunim. Kāda būtu jūsu suņa reakcija?

Abas šīs epizodes ir savu reizi notikušas manā ģimenē, ar visai dažādiem iznākumiem. Tomēr par laimi nenotika nekas tāds ļoti slikts. Man paveicās, jo mans suns, kā izrādās, bija bezgala prātīgs un labsirdīgs. Tomēr man joprojām skrien šermuļi, iedomājoties, ka uz mirkli biju situācijas risinājumu atstājusi suņa izvēlē. Tā nedrīkst būt! Tā bija mana kļūda, un es no tās mācījos.

Ir tikai viens faktors, kas nodrošina laimīgu bērna un suņa vai jebkura cita mājdzīvnieka sadzīvi – pieaugušo 100% uzraudzība. Visā saskarsmē starp bērnu un dzīvnieku vecākiem ir jābūt kā filtram. Kad nav laika uzraudzīt bērna un mājdzīvnieka saskarsmi, tie ir fiziski jāizšķir, piemēram, suni aizvedot uz citu telpu, kuras durvis ir aizslēdzamas, vai āra voljeru."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!