Frizē bišons, saukts arī pat franču klēpjsunīti, pieder pie mazo, dekoratīvo suņu šķirnēm. Šie suņi ir iecienīti viņu neparasti dzīvespriecīgā rakstura un kuplā, sniegbaltā kažociņa dēļ.
Frizē bišona augums skaustā nedrīkst pārsniegt 30 centimetrus, bet svars var būt no 3–8 kilogramiem. Jo mazāks ir bišons, jo par vērtīgāku šķirnes pārstāvi tas tiek uzskatīts.
Franču valodā vārds "bichon" nozīmē "samta spilventiņš cepurēm", bet vārds "frisé" – sprogains, kas padara šķirnes nosaukumu ļoti poētisku.
Frizē bišonu šķirnes saknes ir meklējamas tālajos Viduslaikos. Mazie sunīši ar tīri balto, garo vilnu bija sastopami Vidusjūras salās jau 14. gadsimtā. Kanāriju salās bišonus, visticamāk, ieveda spāņu jūrnieki, kuri viņus izmantoja kā žurku medniekus uz saviem kuģiem. Par godu arhipelāga galvenajai salai Tenerifei šiem suņiem Renesanses laikmetā tika dots nosaukums "Tenerifes klēpjsunīši".
Kad aristokrātu aprindās nāca modē mazi sunīši, bišoni kļuva ārkārtīgi populāri Kanāriju salās, bet pēc tam – arī kontinentā. Viņus uzskatīja par dārgām trofejām, un bieži vien izmantoja bartera darījumos, pret kaut ko iemainot. Un tā, pateicoties jūrasbraucējiem, bišoni kļuva par spāņu un itāļu aristokrātijas mīluļiem.
16. gadsimtā Franciska I valdīšanas laikā bišoni parādījās Francijas teritorijā, kur momentā kļuva par favorītiem karaliskajā galmā un visu galminieku kompanjoniem. Tolaik viņus dēvēja par "mazajiem infantiem" ("mazajiem prinčiem"). Savas slavas augstāko punktu Frizē bišoni sasniedza Henriha III valdīšanas laikā (1574–1589), jo monarhs bija kvēls šo mazo sunīšu pielūdzējs. Viņš nekad nešķīrās no saviem mīluļiem – pat valstiski svarīgas darīšanas kārtoja, pakāris kaklā grozu, kurā sēdēja viņa mazie, jaukie bišoni.
17. un 18. gadsimta laikā Frizē bišonus par saviem mīluļiem izvēlējās daudzi aristokrāti un mazie sunīši bija sastopami visos greznākajos Francijas salonos turīgu dāmu un kungu kompānijā. Arī marķīzei de Pompadūrai piederēja vairāki šīs šķirnes pārstāvji. Frizē bišonu milzīgā popularitāte pat iedvesmoja māksliniekus Fragonāru un Goiju attēlot suņukus ar sniegbalto, sprogaino kažociņu savos darbos.
Sākot no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta sākumam, bišoni zaudēja savu augstāko aprindu suņu statusu un kļuva par parastiem ielas suņiem. Tāpat kā vairumam suņu šķirņu arī bišoniem Pirmais pasaules karš nodarīja lielus zaudējumus, un šīs šķirne teju pārtrauca eksistēt.
1920. gadā kāds beļģu suņu audzētājs nolēma ieguldīt visus spēkus, lai glābtu šo šķirni un vairotu tās pārstāvju skaitu. Viņa pūles vainagojās ar panākumiem, un jau 1933. gadā šķirne tika oficiāli reģistrēta Francijā ar gala nosaukumu – Frizē bišons.
Pēc nākamā skarbā trieciena, kuru šķirnei sagādāja Otrais pasaules karš, tā atkal atdzima. 20. gadsimta vidū Frizē bišoni atkal nonāca uzmanības centrā un pēc tam, kļūstot plaši izplatīti visā pasaulē, piedzīvoja jaunu popularitātes bumu un atguva savu cēlo statusu.
Pašlaik Frizē bišoni ir visvairāk iecienīti Francijā, Beļģijā, Somijā, Anglijā, ASV un Šveicē.
Frizē bišons ir mazs, kompakts suns ar izturīgu skeletu. Tam ir salīdzinoši īss purns, tumši brūnas, izteiksmīgas acis, kuras ieskauj tumša līnija, un melns deguntelis. Galvenais šīs šķirnes pārstāvju lepnums – desmit centimetrus gara, sprogaina, samtaina un kupla vilna.
Standarts bišoniem pieļauj tikai baltu kažoka krāsu, vienīgi kucēniem drīkst būt bēši plankumi, kas pieaugot izzūd.
Bišoni praktiski nemet spalvu un uz viņu ādas veidojas ārkārtīgi maz blaugznu, kas ļauj šos suņus saukt par hipoalerģiskiem – tas nozīmē, ka tos var droši turēt cilvēki, kuriem ir alerģija pret dzīvniekiem, nebaidoties no iespējamiem alerģijas uzliesmojumiem.
Franču šķirnes standarts nepieļauj bišona apmatojumu apcirpt īsu, ir atļauts tikai tā dēvētais higiēniskais cirpums – spalvas aplīdzināšana uz purniņa un kājām. Bet ASV un Krievijā ir nācis modē diezgan ievērojami apcirpt bišoniem apmatojumu uz visa ķermeņa, atstājot uz kakla "krēpes", bet galvu apcērpot bumbas vai zvaniņa formā.
Frizē bišoni izceļas ar labu veselību, starp viņiem bieži sastopami ilgdzīvotāji. Viņu vidējais dzīves ilgums ir 12–15 gadu.
Daba ir apdāvinājusi franču bišonus ar jautru, sabiedrisku un dzīvespriecīgu raksturu. Viņiem ļoti patīk izrādīt savu prieku un jo īpaši izklaidēt saimnieku, turklāt darīt to teju katru minūti. Šīs šķirnes pārstāvji ir jautri, dzīvespriecīgi, rotaļīgi, mīlīgi, aktīvi un drosmīgi suņi, kuri pēc dabas ir ļoti jūtīgi un maigi. Īpašu šarmu viņiem piešķir labās manieres.
Vienmēr dzīvespriecīgais un laimīgais bišons necieš, ja pret viņu izturas vienaldzīgi, viņam ārkārtīgi nepieciešama mīlestība un uzmanība. Viņš ir ļoti rotaļīgs ar bērniem un maigs pret senioriem, dievina pavadīt laiku kopā ar saimniekiem vai ar citiem dzīvniekiem.
Šīs šķirnes suņi ir samērā paklausīgi un labi padodas apmācībai. Tomēr viss noritēs gludi tikai tad, ja bišonam ar saimnieku būs izveidojušās labas un uzticības pilnas attiecības, kas balstītas uz abpusējām simpātijām un cieņu. Pēc pamatapmācības saimnieks iegūs ļoti inteliģentu un dzīvespriecīgu kompanjonu.
Izmantota informācija no portāla "Udivitelno.com".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
