Piecas suņu apmācības metodes, kuras mūsdienās vairs neizmanto

Katrs suņa saimnieks noteikti vislabāk zina, kāds ir viņa mīluļa raksturs un kā suns apgūst jaunas prasmes, taču arī plašākā sabiedrībā ir zināmas metodes, kādas, ja arī agrāk izmantoja, tagad apmācībā pielietotas netiek.

Līdzīgi kā cirks arvien vairāk sāk izvairīties no dzīvnieku priekšnesumu iekļaušanas izrādēs, tā arī suņu apmācība kļūst suņiem draudzīgāka, nevardarbīga un pozitīvāka. Tiesa, tas arī prasa saimnieka pacietību un mērķtiecību, jo ne visi suņi komandas apgūst ar pirmo reizi, bet ne visi saimnieki ir gatavi mīlulim veltīt ilgāku laiku.

Nav noslēpums, ka apmācības un treniņu metodes agrākos laikos bija skarbākas, un cilvēki, kas pirms vairākiem desmitiem gadu apmācīja suņus, var neatzīt mūsdienās pieņemtās prakses. Tāpēc "Pets4homes" piedāvā piecas metodes un līdzekļus, kādi agrākos laikos tika pielietoti suņu apmācībā un kurus mūsdienās saimnieki un dzīvnieku treneri cenšas vairs neizmantot.

Šāda ķēde it kā pati no sevis soda dzīvnieku, saimniekam sodīšanā nemaz nepiedaloties. Lai gan agrāk šāda prakse bija ierasta, mūsdienās ap suņa kaklu tiek liktas kaklasiksnas, kas tik ļoti nenodara dzīvniekam pāri. Turklāt metāla ķēde var noberzt dzīvnieka ādu un tajā pat ierauties, veicinot stipras sāpes. Nevar izslēgt arī nosmakšanas iespēju, ja suns ķēdē ir saspiests.

Ja arī suns ir nepaklausīgāks, vardarbība pret mīluli nav pieļaujama. Ja agresija un nepaklausība ir izveidojusies, jāņem vērā gan šķirnes īpatnība, gan iepriekšējā suņa dzīve, gan arī apmācība, kāda ir bijusi. Nereti dzīvnieka izturēšanās cēlonis meklējams nevis sunī, bet viņa saimniekā.

Ierastā suņu apmācības praksē strauja suņa paraušana aiz pavadas bija veids, kā mīluli nostādīt atpakaļ iepriekšējā stāvoklī un panākt, ka dzīvnieks cilvēku klausa. Taču mūsdienās iesaka no šī paraduma atbrīvoties, īpaši tad, ja sunim ap kaklu ir iepriekšminētā metāla ķēde. Straujas pavilkšanas gadījumā tā var iespiesties dziļi sunim kaklā, izraisot sāpes.

Šķietami bezmērķīga paraušana aiz pavadas var suni samulsināt un neradīt skaidru iemeslu, kāpēc tā tiek darīts. Līdz ar to suns var domāt, ka pati pastaiga ir slikta darbība un ka to darīt nevajadzētu. Turklāt ilgstoša vilkšana aiz pavadas var ietekmēt suņuka veselību, traumējot kakla un plecu muskuļus un kaulus. Kad cilvēki viens otru strauji pavelk aiz rokas, arī tad jau ir jūtams diskomforts rokā vai plecos. Kas notiek, ja spēji parauj suni?

Jāatceras, ka suņi mēdz nejauši nokārtoties arī baiļu dēļ. Līdzīgi kā gadījumos, kad ir negaiss, nevajadzētu mazajam nedarbam pievērst pārlieku lielu uzmanību, jo tas, kā uzsver speciālisti, var sunim likt domāt, ka padarīts labs darbiņš.

Ja suņuks vēl nemāk nokārtoties iekšā un ja saimnieki tuvinās suņa purniņu pie izkārnījumiem, efekts no tā būs mazs. Kā gan suns sapratīs, ka tā ir slikta darbība, ja viņam netiek piedāvāta alternatīva? Ar laiku, protams, suns sapratīs, ka jānokārtojas ārā, bet īpaši pirmās dienas, iespējams, pat nedēļas ir tās, kurās pret maziem negadījumiem vēlams pievērt acis.

Taču ar laiku cilvēki apzinājās, ka tad, ja par labu rīcību sunim pasaka atzinīgus vārdus, mīlulis daudz ātrāk apgūst nepieciešamās komandas un prasmes un spēj tās veiksmīgi izpildīt ne tikai vienu, bet vairākas reizes. Suņa pazemošana fiziski un verbāli nepalīdz, vien liek justies slikti kā sunim, tā saimniekam.

Tiesa, arī pret gardumu izmantošanu tiek izteikti argumenti. Speciālisti un arī paši suņu saimnieki uzskata, ka suns, reiz dabūjis gardumu par izpildītu komandu, to nedarīs nākamreiz, ja vien nebūs kāds našķis. Lai arī kāds gardums tiek izmantots, lai ieinteresētu suni komandas izpildīšanā, ne vienmēr suns gaidīs ko apēdamu pēc komandas izpildes. Protams, ne velti suņu saimniekiem arī ikdienā līdzi mēdz būt kāds nieciņš, ar ko atalgot savu mīluli, un arī tāda apmācība var veicināt suņa un saimnieka sadarbību.