Foto: DELFI
Armands Liede ir gluži kā Karlsons, kas dzīvo uz jumta. Jumiķa profesija viņu aizved uz ēkām, kas ir vairāku desmitu metru augstumā, – sākot ar 130 metrus augsto Pēterbaznīcas torni, 123 metrus augsto "Z-Towers" līdz augstceltnēm citviet pasaulē. Jumta segumus un to īpatnības viņš pārzina no A līdz Z, un viņa profesionalitāte novērtēta arī pasaules mērogā, jo viņš ir "International Federation For The Roofing Trade" (Starptautiskās Jumiķu federācijas) viceprezidents.

Kā sarunā atzīst diplomēts inženieris, jumiķa amata meistars un Latvijas Jumiķu apvienības priekšsēdētājs, stāsts par to, kā viņš nonācis līdz jumiķa profesijai, ir interesants. "Vienmēr esmu vēlējies darīt kaut ko citu nekā pārējie. Pēc 8. klases vēlējos apgūt ko tādu, ko nedara citi. Iet kaut kādā standarta ceļā – tas nebija mans ceļš," norāda Armands.

Savulaik viņš mācījies Rīgas Amatniecības vidusskolā [aut. – tagad pārdēvēta par Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu], kur apguvis klūdziņu pinēja arodu. "Man diplomā ir rakstīts, ka esmu klūdziņu pinējs." Armandam kursā bija vien 4 puiši, ieskaitot viņu pašu, un 21 meitene. Vienu gadu pie viņiem skolā paciemojās puiši, kas nodarbojās ar niedru jumtu likšanu, un piedāvāja praksi niedru jumtu ieklāšanā. Tā Armands un vēl trīs viņa kursabiedri apguvuši niedru jumtu segumu ieklāšanu. Pašu pirmo niedru jumtu viņi uztaisījuši "Meža mājai" Ķemeros, kur reiz bijis leģendārais restorāns "Jautrais ods". "Ar niedru jumtiem es nedaudz saslimu. Tas bija pats sākums šīs profesijas apgūšanā. Foršs, interesants darbs, kas nav ikdienišķs," uzsver jumiķis. Jumta segumu ieklāšanas prasmes viņš padziļini apguva arī Vācijā, Lejassaksijas apgabalā, jo Latvijā nebija skolas, kur šo amatu apgūt profesionāli. "Man negribējās palikt tur, kur es biju, gribējās kaut ko vairāk. Lai tu varētu vairāk – ir jāmācās," atgādina jumiķis. "Ja aizbrauc uz ārzemēm kaut ko darīt, svarīgi ir definēt savas vēlmes vai to, ko tu gribi. Es jau no pirmās dienas biju definējis, ka nelikšu vāciešiem jumtus, bet tos likšu Latvijā. Tas, ko es gribēju dabūt Vācijā, – tās bija zināšanas, kuras nevarēju dabūt Latvijā."

Jumiķa amatā Armands strādā jau 28 gadus, un šo gadu laikā viņš ir apmācījis daudzus jumiķa amata meistarus. Kā atzīst jumtu eksperts, pašlaik viņš vairs nekāpj uz jumtiem, lai liktu segumus, bet viņa darbības lauciņš tagad ir Latvijas jumiķu pārstāvēšana starptautiskā līmenī, konsultācijas par jumta segumiem, kā arī ekspertīžu veikšana objektos. "Smejos, ka Latvijā ir divu veidu jumti – divu veidu ēkas. Vienas ir tās, kurās mani pasauc, pirms kaut kas ir noticis (pirms būvniecības), bet uz otrām, kad jau ir kaut kas noticis. Tad ir jāmeklē risinājums. Pirmais variants, protams, man patīk labāk," neslēpj meistars.

Sarunā ar "Tava Māja" jumiķis dalās savos iespaidos par Starptautiskās Jumiķu federācijas rīkoto "Award 2019" Edinburgā, kur Latvijas jumiķi septembra izskaņā ieguva prestižus apbalvojumus , viņš ieskicē tendences jumta segumos, aplūko jumtu ienaidniekus un atklāj, kāds paša mājoklim ir jumta segums.

Armands šī gada Starptautiskās Jumiķu federācijas balvas "Award 2019" pasākumā Edinburgā

Nereti ir dzirdēts teiciens: ja mājai ir uzlikts labs jumts, tad tā var kalpot 100 gadu, ja ne, vairāk. Vai piekrītat šādam teicienam?

Es drīzāk teiktu tā – māja kalpos tieši tik ilgi, cik kalpos šis jumts. Ja runājam par pilīm vai cietokšņiem, lielā mērā tie ir gājuši bojā nevis tāpēc, ka sienas vai pamati "aizpeldējuši", bet tāpēc, ka jumti nav bijuši kārtībā. Ar laiku arī pati ēka iet bojā. Ja mēs aplūkojam pilsdrupas Latvijā, piemēram, Dobelē vai Cēsīs, tie lepnie mūri iet bojā tāpēc, ka nav jumta. Jumts – tas ir pirmais, ko katrs saimnieks cenšas savai ēkai savest kārtībā. Ir svarīgi nosegt šo ēku, tas ir arī darbs, ko nevar mehanizēt, jo kādam jebkurā gadījumā uz jumta būs jākāpj un materiāls būs jānostiprina. Tas pats attiecināms arī uz jumta segumiem – paneļiem, jo arī tie ir jānostiprina, lai "nebrauktu" lejā. To nevar nekā mehanizēt, tas ir kādam jāizdara. Jumiķis Eiropā ir viena no vislabāk apmaksātajām profesijām. Pagaidām arī neviens jumiķis nav palicis bez darba. Drīzāk daudzviet pasaulē ir cita problēma – amatnieki noveco, jo jauniešu nav tik daudz vai arī viņi negrib izvēlēties šāda veida profesiju. Tie, kas to dara, kļūst arvien vecāki, tāpēc arī vidējais jumiķu vecums palielinās. Piemēram, Anglijā vidējais jumiķa vecums ir 53 gadi.

Un Latvijā?

Mums ir viena problēma – nav veikta šāda veida statistika. Kongresā Edinburgā šogad tieši runājām par kvalifikācijām, sertifikācijām un akreditācijām, lai tiem cilvēkiem, kas kaut ko prot, būtu kāds dokuments vai reģistrs, lai pasūtītājs varētu pārliecināties par meistaru. Tas ir tas, pie kā mēs Latvijā strādājam. Vēlamies ieviest kvalificētu jumiķu reģistru, kuru varētu pārbaudīt, piemēram, katram meistaram ir piešķirts savs numurs, bet to pasūtītājs internetā pārbauda – ir kvalifikācija vai nav. Tikpat labi meistars var sadrukāt sertifikātus un izlikties. Vācijā pat ir bijuši gadījumi, ka tiek viltoti sertifikāti, tā jau ir krāpniecība.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!