Foto: Publicitātes foto
Tā kā remonta budžets lielākoties cilvēkiem ir ierobežots, daudzi defektu un bojājumu novēršanu sāk ar apņemšanos – sākotnēji darīts tiks tikai pats minimums. Taču laika gaitā tiek saprasts, ka ar to vien nepietiek, pašiem ieejot azartā un neatstājot kādu stūrīti neuzfrišinātu. Šis stāsts attiecināms arī uz kādu dzīvokli Vecrīgā, kas atrodams pirms 150 gadiem būvētā namā un laika gaitā piedzīvojis vairākus īpašniekus, valsts iekārtas, neskaitāmus iedzīvotājus un interjera pārmaiņas.

Kā stāsta dzīvokļa saimnieki, remonta stāsts mājoklī, kas pārtapis "Airbnb" dzīvoklī, sācies ar netiešu nodomu. "Tieši pirms gada sanāca tā, ka vajadzēja izbeigt sadarbību un izlikt no šīm telpām ne visai veiksmīgu un godprātīgu nomnieku. Un tajā brīdī kārtis sakrita – vienojāmies ar īpašniekiem, ka juridiski palīdzēsim atbrīvot telpas, un turpmāk tās īrēsim mēs. Īpašnieki piekrita, un tā nu remonts varēja sākties."

Vēstīts, ka padomju laikā mājas interjers bija cietis – visi dzīvokļi bija pārdalīti komunālajos dzīvokļos, ar visām no tā izrietošajām sekām – vienā dzīvoklī, piemēram, viesistabā uz parketa grīdas bija nolikta čuguna vanna un tā tika izmantota kā vannasistaba. Tā kā remonts dzīvoklī pēdējo reizi bija veikts deviņdesmito gadu sākumā, ātri tika saprasts, ka kosmētiskā defektu un bojājumu novēršana būs nepieciešama.

"Mūsu ideja un apņemšanās bija liela, bet budžets – mazs, tādēļ konceptuāli jau sākumā nospriedām, ka darīsim pašu minimumu – sienas tikai pārkrāsosim, visai "bēdīgo" parketu nomaskēsim ar paklājiem, savukārt vannasistabā pietiks ar duškabīnes uzstādīšanu," stāsta saimnieki. "Nolēmām sākt ar vannasistabu, jo ūdens un kanalizācijas caurules izrādījās vēl vecās – čuguna, kas bija pamatīgi nolietojušās un varēja plīst jebkurā brīdī. Plānoto dažu nedēļu vietā remonts ieilga uz sešiem mēnešiem. To laikā tika pieņemti neskaitāmi iepriekš neparedzēti lēmumi, kompromisi, un beigu beigās dzīvoklis piedzīvoja brīnišķīgas pārvērtības."

Saimnieki atklāj, ka īpašs ir vannasistabas stāsts. "Sākotnēji tā bija maziņa tualete – ar baltajām "Brocēnu flīzītēm" un rīģipša griestiem. Sākot darboties, ievērojām, ka telpas stūros ir lielas plaisas. Demontējot veco izlietni, sienā izlūza caurums. Tad arī sapratām, ka telpas sienas ir no skaidu plāksnes, savukārt pa caurumu varēja redzēt lielu tukšumu un ķieģeļu mūri. Esošā tualetes telpa, faktiski, izrādījās kā telpa telpā. Azarts auga ģeometriskā progresijā un momentā bija skaidrs – demontējam visu! Jau vakarā mūsu skatam atklājās krietni lielāka oriģinālā vannasistabas telpa. Par šo bija īpašs prieks. Tiesa gan – jaunā vannasistaba arī nesa sev līdzi lielākos pārsteigumus. Piemēram, izrādījās, ka vienā no ķieģeļu sienām ir skurstenis ar četriem kanāliem. Padomju laikā skurstenī bija brutāli izdauzīti milzīgi robi un izlauzti gabali, lai varētu aizvilkt ūdens cauruli. Lai mūrējumu atjaunotu, kopā ar mājas pārvaldnieku – manu tēvu – iemācījāmies mūrēt. Speciāli piemeklējām un vedām tādus pašus veco laiku ķieģeļus un uz vietas mācījāmies tos piegriezt un mūrēt. Bet tas noteikti bija tā vērts, un rezultāts ir visai pieklājīgs."

Foto: Privātais arhīvs

Remonta laikā notika pastāvīga cīņa ar sevi un ar saviem estētiskajiem principiem ierobežota budžeta apstākļos, turpina saimnieki. Kad tiek vaicāts, kā viņi nonāca līdz noteiktiem dizaina risinājumiem, nākoties atzīt, ka dzīvoklis pats norādīja, kas katrā vietā būtu darāms. Jaunie saimnieki tikai sekojuši šīm norādēm, izceļot, notušējot vai papildinot esošo. "Piemēram, koridorā un vienā no istabām joprojām bija "rūtainie" piekārtie griesti. Pārējās istabās savukārt griesti veiksmīgi bija saglabājušies oriģinālie, ar rotājumiem. Pretēji pašu sākotnējām uzstādījumam, ka neko lieku nedarīsim, nolēmām, ka tā to nevar atstāt. Palūkojoties zem griestu plātnēm, izrādījās, ka apakšā ir oriģinālie griesti labā stāvoklī. Laiku un naudu jau bijām pārtērējuši, bet tomēr tos demontējām un atjaunojām oriģinālos. Un šādas situācijas, kad šķita – vairāk neko, bet, ja jau tik tālu esam tikuši, šitā atstāt nevar, atkārtojās daudzkārt."

Līdzīgi esot bijis arī ar tapetēm. "Vietās, kur tās bija atlīmējušās, spītīgi mēģinājām līmēt atpakaļ, lai varētu krāsot, bet sanāca pretēji. Šķita, ka tapetes pašas prasās, lai tās noņem. Un tā arī izdarījām. Un izrādījās, ka sienas pirms vairāk nekā simts gadiem bijušas apgleznotas, tomēr to restaurācija aizņemtu pārāk daudz laika un līdzekļu, tāpēc atstājām tādas, kādas tās ir – ar seniem traipiem, dekoratīvās apdares fragmentiem, plaisām un aizdarinātiem caurumiem. Paziņas, kas mūs laiku pa laika apciemoja, lai paskatītos, kā pavadām vasaru, teica, ka forši izskatās, lai atstājam." Japāņiem ir "wabi-sabi" princips, par kuru saimnieki bijuši lietas kursā. Tas ir uzskats, ka dzīves skaistums rodams trūkumos, nepilnībās un necilajā, mierpilni pieņemot lietu dzīves ciklu. "Plaisas sienās papildinājām ar zelta krāsu, tās izceļot. Seno parketu paši noslīpējām un nolakojām."

Tā kā arī grīdlīstes nebijušas pievilcīgas, saimnieki paši izdomājuši savu dizainu, pēc kura tad arī tās tika izgatavotas. Lai gan mērķis neesot bijis kaut ko atdarināt, rezultāts sanācis visai autentisks. "Vieni no draugiem, kad radījām atjaunoto parketu, pajautāja – grīdlīstes taču ir vecās, vai ne? Tas mums bija milzīgs pagodinājums."

Paralēli remontam rūpīgi tika vāktas mēbeles un dizaina priekšmeti, visbiežāk izmantojot feisbuka "Marketplace" piedāvājumu. "Nospriedām, ka šim dzīvoklim piestāvēs mazliet apbružātas un pieredzējušas lietas, ko varam nedaudz uzlabot un iedot tām jaunu dzīvi jaunā vietā. Un reizēm pat bija tā, ka dažas lietas, piemēram, sarkanais krēsls vai klavieres, pie mums nonāca nejauši. Brīžiem tiešām šķita, ka ir iekustējies kaut kāds process un īstajā laikā parādījās arī attiecīgās mantas un lietas, dzīvoklī atrodot savu vietu. Kā puzles gabaliņi, kas iekrīt pareizajā vietā. Par pareizo puzles gabaliņu arī pavisam nejauši izrādījās kāds mūsu draugu draugs – ļoti labs un radošs meistars, kuru mums ieteica."

Saimnieki atklāj, ka pāris reizes uznākuši arī psiholoģiskie lūzuma punkti. "Šķita – trakums! Kur esam iepērušies, kāpēc vispār šo sākām? Citi bauda vasaru, bet mēs te putekļos, netīri. Bija grūti. Bet bija arī skaidrs, ka nu jau esam tik tālu tajā visā iekšā, ka pamest vairs nevar. Tikai līdz finišam." Kad remonts bija pabeigts, nervi un nauda iztērēta, lolojums bija "jāpalaiž tautās", viņi atceras. "Sajūta bija kā bērnu palaižot pirmajā klasē. Vai viņš jutīsies labi? Vai viņam nenodarīs pāri? Vai viesi novērtēs mūsu ieguldīto darbu – pusgadu no dzīves?

"Līdz šim mums pārsvarā ir bijuši ļoti jauki viesi, kārtīgi, tīrīgi cilvēki, kas ar cieņu izturējušies pret telpu, kurā viesojas. Viens no pirmajiem viesiem bija, šķiet, no Ukrainas, kurš ienākot dzīvoklī mūs pārsteidza nesagatavotus ar savu jautājumu: "A čo oboj nepokļeiļi?" [Kāpēc neuzlīmējāt tapetes? – red.] Tas bija daļēji joks, bet daļēji arī nopietns jautājums, kas liecināja, cik dažādas ir gaumes un estētiskie uzskati dažādās pasaules malās."

Virtuāli izstaigāt dzīvokli iespējams šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!