Visi zina to teicienu – pazust Latgalē. Bet ir neiespējami pazust tur, kur esi dzimis, un, kopā saskaitot, mūsu ģimenē ir 75 procenti lotgolīšu (kā saka mūsu 12 gadus vecais Kārlis). Tie atlikušie 25 procenti ir kaut kas no Liepājas puses. Vēl viens teiciens, kas jāpārfrāzē, – par laukiem un pāķu dzīšanu. Var aizbraukt no Latgales, bet no tā mūsu latgaliskā pozitīvisma nekur neaizmuksi, un tas spiežas caur visām porām (pagaidām vēl ne caur krunkām, bet tas vecumdienās), līdz ar to gribas dzimtajās ārēs, pļavās un citos topogrāfiskajos apzīmējumos pazust katru reizi, kad te esam. Un tāpat katru reizi atklājam kaut ko jaunu.
Respektīvi, mums ir neliela tradīcija Lieldienas svinēt Latgales pusē. Šoreiz vēl iekrita tā, ka tikām pie iespējas braukt uz Latgali ripināt olas ar spilgtu autobūves jaunumu – kārtīgu cāļa citrondzeltenu "Peugeot 208GT" no "Auto Bassadone".
Piektdienas rītā no Rīgas kaut kā pavēlāk izbraucam, bet šoreiz pilnīgi bez steigas, jo pirmais vakars, kā saka, "čiliņā" (šoreiz gan bez griliņa), bet ar kārtīgu lauku pirtiņu un bērniem, kas sajūsminās par debesīm un zvaigznēm. Tad paliek riktīgi silti ap sirdi – kā viņi savos septiņos un 12 gados stāv ar atplestu muti un spēj novērtēt lauku burvību, klusumu un mieru.
Sestdien plāns ar papīra formas drukātu karti (jā, jā, tādas vēl eksistē) braukt pēc principa – kur acis rāda, bet ar dažiem pašu ieplānotiem pieturas punktiem, kur nav būts nemaz vai būts sen (teiksim, pirms gadiem pieciem). Mums ikdienas ceļojumu auto stāv tāds pamatīgs, cietos vākos iesiets Latvijas atlants no "Jāņa sētas", un ik pa laikam patīk tā braukt, jo tā daudz labāk var redzēt kopskatu tam, kur dodamies un kādas vietas ir apkārt. Atzīsimies, ir jau arī "Waze" fonā ieslēgts, bet pamatā šoreiz braucam ar papīra karti un gribam aicināt arī visus citus nedaudz sevi apkaunot – pamēģiniet kādā mini ceļojumā aizbraukt un bērniem parādīt, kas tā papīra karte tāda ir!
Mūsu starta pozīcija šoreiz ir Preiļi, kur atkal nokļūstam bērnībā – sen neredzēts piena savākšanas "gaziņš" no "Preiļu siera", līdz kuram bērnībā bija jāstiepj piena kannas. Tālāk mūsu pirmais iedomātais pieturas punkts – Tiskādi (vai Ciskādi). Nekad mūžā šeit neesam bijuši un ceļu sākam no Riebiņiem, kuri no mums arī šajās Lieldienās saņem nomināciju "Skaistās olas 2024", jo tik krāsaini neparastas citur neredzējām. Piestājam vēl pie gaumīgi atjaunotām upes dzirnavām ar mini mākslīgo ūdenskritumu. Vēl ieraugām, ka Riebiņos ir pāris māju – gandrīz uz salas pie upes aizsprosta.
Tālāk kilometrus 30 dodamies pa līkumainu, vēl ne līdz galam izžuvušu pavasara grants ceļu līdz Tiskādiem. Kārlis izdomā atrakciju – tā kā Rudzātu opja un omes laukos ir "Belarus" traktori un ar tiem vasarās patīk vizināties, viņš skaitīšot visus, ko šodien ieraudzīs. Pēc 30 kilometriem viņam pietiek – nedaudz par daudz to te...
Lauki gan visi smuki apstrādāti, jo ir gan pavisam lielas saimniecības, gan mazākas. Protams, arī pa kādai pamestai un tukšai mājai. Ik pa laikam arī vecticībnieku un pareizticīgo baznīcas. Te tās ir mazas, ne lielākas par mājām, un atšķiras tikai ar to, ka spilgtāk nokrāsotas un ar zelta tornīšiem. Pa ceļam ir apdzīvota vieta Pustinka. It kā pēc nosaukuma nekam te nevajadzētu būt, bet – sāksim ar to, ka te vietējie sacenšas, kuram spilgtāk nokrāsota māja (vai vismaz daļa no tās), kuram vairāk rotājumu dārzā un uz mājas sienas. Piemēram, te ir "Maša un Lācis" stilistikā nokrāsota māja. Kamēr izkāpjam laukā kādu bildi uztaisīt, dzirdam drausmīgi skaļu troksni – simtiem meža pīļu tusē laukā. Dārta Karolīna saka, ka šī ir reālā versija multenei "Spārnos". Un te ienāk prātā kaut kur dzirdēta doma – mēs čīkstam, cik dažreiz mums viss nepatīk, bet kāpēc gājputniem te viss patīk un viņi katru gadu atgriežas? Un ar katru gadu arvien vairāk?!
Beidzot esam arī Tiskādos. Un te, Tiskādu ezera krastā, ir divas mazas baznīcas – viena zaļa, otra sarkana. Viena pareizticīgajiem, otra vecticībniekiem, starp abiem dievnamiem kādi 400 metri. Nez, pirms kādiem 150 gadiem vietējie savā starpā piektdienas vakaros netaisīja kādus skaidrošanās vakarus ar lazdu un vilkābeļu mietu cīņas elementiem, kuram labāka ticība?! Vēl tālāk, kā jau ierasts, pamatīga izmēra katoļu baznīca.
Vēl pāris kilometru, un esam uz Rēzeknes apvedceļa. Lai interesantāk, izbraucam caur Rēzeknes centru un dodamies uz Ludzas pusi, kas ir mūsu šodienas nosacītais galamērķis. Pa ceļam atkal milzu fermas un saimniecības, līdz papīra kartē – burtiski uz Ludzas robežas – pamanām vietu Tutāni, kur ir ezers un iespēja nedaudz citādi iebraukt Ludzā. Šaujam iekšā. Nākamais, ko pamanām, – kapsēta ezera krastā. Mēs, kā jau latvieši, dziļi sirdī esam lielāki kapu kultūras piekritēji nekā meksikāņi ar saviem nāves svētkiem un kāzām bēru laikā, tāpēc tīri neapzināti piestājam. Un pirmo reizi Latvijā redzam kapsētu ļoti stāva ezera krastā. Nu, kā saka, ekskluzīva pēdējās atpūtas, ptu, atdusas vieta ar skatu uz ezeru.
It kā pēc kartes var izbraukt uz Ludzas privātmāju rajonu – tas laikam ir Ludzas Baltezers. Bet Ludza vispār ir starp trim ezeriem, īsti melots nebūs. Liekas, ka šoreiz droši var griezt pa kreisi, bet, nu, viss kā dzīvē – kā laid pa kreisi, tā "aplauziens", jo ar mūsu ikdienas auto varbūt tajā smilšu karjera kalnā arī tiktu, bet ar "Peugeot" pat nemēģināsim, citādi šis noripos no karjera ceļa un būs XXL izmēra olu sišanās, kur olas lomā auto, pretinieka formā – vietējā rajona priede vai bērzs. Griežam riņķi un tad jau nedaudz civilizētākā veidā nokļūstam Latvijas senākajā pilsētā – Ludzā. Ja neticat, palasiet senās hronikas. Sākumā gan saukusies Lučina. Ludzas puse ir kalnaina, un mēs arī izdomājam, ka uztaisīsim īsceļu caur vecu rūpnīcas teritoriju. Pa ceļam ezera krastā ieraugām milzīgu ebreju kapsētu. Sirreāls skats, jo gandrīz visus pieminekļus vējš gadu laikā noliecis par 45 grādiem.
Beidzot esam Ludzā. Kā jau mūsu ceļojumos ierasts – gribas ēst. Kaut kur internetā izlasījām, ka vajagot nomēģināt vietu ar nosaukumu "Mājas virtuve". Piebraucam, bet brīvdienās šī vieta ciet – gan jau kaut kad pamēģināsim.
Atgriežamies pilsētā un "guglējam" tālāk. Nākamā mūsu iecerētā vieta –"Eglīte". Piebraucam un speramies iekšā. Kaut kā pārāk klusu viss – izrādās, te notiek bēru mielasts... Lavāmies laukā. Atkal "guglējam" – te ir divas vietas, kur paēst, – viesnīcās, bet kaut kā ceļojumos pieturamies pie principa, ka viesnīcu restorāniem braucam garām un dodam iespēju kaut kam neparastākam, tāpēc šoreiz šīs opcijas izlaižam. Centrā, ar smuku skatu uz lielo baznīcu, ir kafejnīca "Kristīne". Pa ceļam vēl pamanām, ka te šodien bēru diena, jo pie Ludzas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo baznīcas ir bēru ceremonija... Kafejnīca "Kristīne" vismaz mums šķiet padārga. Var jau būt, ka milzu porcijas vai kas cits īpašs, bet mūs šoreiz neuzrunā.
Picērija "Astotais rajons" šodien ciet. Nākamā izvēle – "Kebab House". Drošībai uzzvanām un pajautājam, vai tomēr pie viņiem nenotiek bēru mielasts. Viss kārtībā, varam braukt. Ceļš ved gar milzīgo Ludzas parku, un esam klāt pie diviem ar koku apdarinātiem konteineriem. Izcila apkalpošana, ļoti garšīgs kebabs uz šķīvja, un Dārtai sajūsmu izraisa kebabs lavašā, jo esot labākais, ko viņa esot ēdusi. Par visu kopā – 30 eiro. Te izskatās, ka reti kurš galdiņš ir brīvs, un mēs noteikti rekomendējam šo vietu. Protams, bez šīm ēšanas vietām ir vēl vairākas iespējas. Netipiski daudz Ludzas izmēra pilsētai.
Ja esat Ludzā – kā gan bez Ludzas pilsdrupām un Ludzas Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcas – ar iespaidīgu skatu uz visiem trim Ludzas ezeriem! Pilsdrupu vieta arī lēnām tiek atjaunota, un siltos vasaras vakaros tā ir ideāla randiņu vieta. Tās mūru paliekas ir tik iespaidīgas – kā pirms 800 gadiem kaut ko tādu varēja dabūt gatavu?
Lai tiktu augšā līdz baznīcai ar auto, būs nedaudz neparastas sajūtas. Ļoti slīpa bruģēta iela, ielas malā – Krusta ceļa gleznojumi. Tepat ir arī kapliča ar iespēju ielīst zem šīs kapličas, kur īsti nezini – ir tur kāds iekšā vai nav.
Mums vēl plānā iziet pontonu laipu – tiltu – caur Ludzas mazo ezeru, kas ir neparasts un jauns tūrisma objekts. Patīkami redzēt, ka Ludzā tik daudz cilvēku pastaigājas, kāds pat atklāj ūdensmoču sezonu. Otrā laipas galā ir labiekārtotas piknika lapenes, pat ar jumtiņiem, un bērnu laukumiņš, ko mūsējie atzīst par labu esam. Atpakaļ ceļu līdz auto izvēlamies pa mazām ieliņām gar privātmājām – visi jau darbojas pa dārziem – te lielākajai daļai no tiem aptuveni 600 kvadrātmetrus aizņem dārziņš, nevis zāliens.
Sakām paldies Ludzai! Kā vienmēr, būsim atpakaļ!
Kaut kā esam pavadījuši Ludzā tik daudz laika, ka īsti uz vēl vienu ieplānoto pieturas punktu – Ezerniekiem un Dagdu – laikam nepaspēsim, pirms krēsla mūs noķers. Nospriežam, ka kādu laiciņu neesam braukuši pa, mūsuprāt, skaistāko Latvijas ceļu – apkārt Rāznas ezeram, kur skaistākie skati ir no Kaunatas līdz Zosnai un Lūznavai. Lai nav jābrauc cauri visai Rēzeknei, laižam caur Greiškāniem un Sprūževai, un tad jau sākas skaistie un elpu aizraujošie skati.
Vēl sasmejamies – ja otrā pusē ceļam stāvētu bars ar vienradžiem un kāds dinozaurs, visi vienalga skatītos uz ezeru. Ir pirmās pavasara siltās dienas un tas īpašais gaiss, kāds ir tikai Latgalē pie ezeriem, un vienkārši braucam un kaifojam no tā visa. Reāli vairāk nekā 20 kilometru ceļš, kad ezers ir viena līdz divu metru attālumā no ceļa malas. Tas ir vienkārši jāizbauda. Nekā tāda citviet Latvijā nav. Un mums riktīgi paveicas – tieši tā pēdējā pusstunda pirms saulrieta. Piestājam pie mazās, mīlīgās Lipušķu zilās krāsas baznīcas pašā ezera krastā. Bērni vienkārši atsakās braukt tālāk... Te esot pārāk labi, un vēl tā skola pēc pāris dienām.
Bet jābrauc vien tālāk. Piestāsim vēl pie Zosnas muižas. Tā kā mēs jau kādu laiciņu meklējam kādu vietu, kuru pārvērst pērlē, bijām redzējuši, ka uz izsoli iet Zosnas muiža – mazums, iepatīkas. Bet, lai piedod visi šejienes iedzīvotāji un muižas fanātiķi, tik spocīgi dīvainas sajūtas sen nav bijis. Un tās prasības, ko no muižas pircēja vēlas pašvaldība. Turklāt pašvaldība arī, liekot izsoles bildes, kaut kā veiksmīgi ir noslēpusi to, ka pie muižas klāt ir piebūvēta briesmīga paskata ķieģeļu ēka. Protams, var redzēt un just, ka tas skats uz ezeru te ir bijis un, iespējams, nākotnē arī būs ļoti iespaidīgs un šai vietai ir nākotne.
Zosnā vēl noteikti ir jāpiebrauc pie rehabilitācijas centra "Rāzna" ēkas, kuru 1909. gadā sāka būvēt turīgs poļu inženieris Kerbedžs. Viņš Dlužnevas pili cēlis bruņinieku stilā, bet tagadējo Rāznas pili pēc viesnīcas tipa parauga, kura bijusi domāta kā atpūtas vieta mazturīgiem Mākslas akadēmijas jaunajiem māksliniekiem. Tālāk jau to visu sāka apsaimniekot pirmās brīvvalsts valdība un apkārtējās pašvaldības. Gaisotne un skati šeit kā tādā mazā Bavārijā.
Protams, jāpiebrauc arī pie Lūznavas muižas, kas ir paraugs, kā jāatjauno muižas un to parki. Ja neesat šeit bijuši, noteikti ieplānojiet ciemošanos.
Nu gan ir satumsis. Izbraucam caur Maltu un pamācām mūsu Kārli, ka var vest savas topošās draudzenes ekonomiskās brīvdienās uz Maltu, nevajag pat uz turieni lidot.
Tālākais posms starp Maltu, Feimaņiem un Preiļiem – pilns ar meža dzīvniekiem, pat alnis izdomā apskatīt, kas jauns uz ceļa, bet nu – tā patīkami noguruši – noslēdzam šo braucienu ar omes kotletēm laukos jau pavēlu vakarā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
