Dzīvojot Čīles ziemeļos un darot brīvprātīgo darbu, brīvdienās ir iespēja ceļot, ko arī iespēju robežās izmantoju. Šoreiz nolemju "pabāzt degunu" Bolīvijā. Pēc nieka 8 stundu (un ļoti lēta) brauciena no Čīles ziemeļu gala Arica nokļūstu Bolīvijas galvaspilsētā La Paz. Lai arī ceļojums ir pavisam īss, šķiet, ka esmu nonākusi citā pasaulē, kur laiks ir apstājies.

Visapkārt redzu pastkartīšu cienīgus skatus - bolīviešu sievietes garos, spīdīgos svārkos, izrakstītās blūzēs, divām garām bizēm spraucoties no katliņcepuru apakšas. Liela daļa savā starpā nesarunājas spāniski, bet Aymara vai Quechua, divās pirmiedzīvotāju valodās, kas lielākajā daļā reģiona (arī Čīlē) diemžēl zaudētas.

Sajūsmā man aizraujas elpa, un tas notiek ne tikai oranžās stepes, kalnu, vulkānu un mazo māla mājiņu dēļ. Bolīvija atrodas augstu virs jūras līmeņa, piemēram, robeža ar Čīli, atrodas 4500 metru augstumā. Jutos tik apreibusi skābekļa trūkuma dēļ, ka robežas kontrolierei bija jāpaskaidro, ka nemaz neesmu piedzērusies, tikai nedaudz noreibusi. Arī pati La Paz ir pasaules augstākā galvaspilsēta, vidēji atrodoties 3700 metru augstumā. No tās gan redzu tikai milzīgo ieleju, aizpildītu neskaitāmām mājām, ar apsnigušu vulkānu pie horizonta, jo uzreiz no termināļa dodamies uz Uyuni, pasaules lielāko sāls lauku. Ar kokas lapām aiz vaiga esmu gatava cīņai ar augstumu.

Izvēlamies divu dienu tūri par 350 boliviāniem (apmēram Ls 28), kurā ir iekļauta tūre, ēdiens un guļasvieta tipiskā sālslauka mājā. Ceļotāju grupa sastāv no sešiem cilvēkiem, un, reizē ar mani un manu ceļošanas pārinieku Christian, mašīnā mūs jau gaida četri čīlieši. "Tad jau man mašīnā vesela Čīles kolonija!" iesmejas šoferis Iver, un es sapriecājos, jo vismaz šeit esmu savējā starp čīliešiem. Grupa ir padevusies pagalam jauka, jo izvēlamies nevis apskriet apmēram desmit apskates punktus, kas iekļauj arī kādas lokālās baznīcas un muzejus, bet izbaudīt laiku, kas mums dots, un kārtīgi izpētīt vietas, kuras mūs patiesi ieinteresējušas.

Pirmajā dienā lielāko daļu laika pavadām pašā Uyuni, taisot smieklīgas gaisā lēkšanas bildes, jo tūristu statuss mums to atļauj. Tajā pašā laikā nebeidzami brīnos par mieru, kas valda sālslaukā. Viss ir nebeidzami balts uz visām pusēm, pašā galā tikai nedaudz pavīd kādi kalni, un es domāju, ka, ja nezinātu, kur esmu, un nejustu dīvaino klusumu un mieru, teiktu, ka esmu milzīgā sniega laukā. Sāls ir ciets, tā kristāli atspīd saulē un žilbina acis. Tajā pašā laikā visur redzamas mašīnu pēdas un iebraukti ceļi. Lai arī Iver man stāsta, ka katru gadu lietus sezonā viss tiek aizskalots un ceļi jātaisa no jauna, es sajūtos neomulīgi par tāda dabas brīnuma nepietiekamu aizsardzību un arī nedaudz vainīga par industrijas atbalstīšanu.

Tajā pašā dienā arī apceļojam divas pārsteidzošas alas. Laikā, kad sālslauks vēl bija milzīgs ezers, tā krastos izveidojušās pārsteidzošas koraļļu un stalaktītu alas, kas pašlaik izskatās pēc milzīga baltu mežģīņu tīkla. Tā kā ar bolīviešu akcentu man gāja pašvaki un bioloģijas klasēs laikam nebiju bijusi pārāk uzmanīga, tā arī nesapratu, no kā sastāv šīs skaistās mežģīnes, bet skats bija iespaidīgs. Alā atrodas arī aizvēsturiska kapavieta. Vārda tiešā nozīmē zemē ir kvadrātveida caurumi, kuros tika apglabātas mūmijas kopā ar dažnedažādiem priekšmetiem. Lai arī tās ir nacionāla (vai pat starptautiska) mēroga vēsturiskas piemiņas lietas, pirms pāris desmitgadēm kāds entuziasts ir visas mūmijas savācis un aizvedis uz La Paz vēstures muzeju, īpaši nepūloties ar tādiem niekiem kā mūmiju apraksts vai vismaz uzskaite, un tagad neviens īsti vairs nezina, kuras tad nu ir tās īstās.

Esot alās un klausoties gida stāstījumā, mani nepamet doma, ka Bolīvija, savas nabadzības dēļ nedaudz piemirsta Dienvidamerikas valsts, sevī slēpj nebeidzamas vēstures un kultūras vērtības, kas vietējiem joprojām ir ikdiena. Sevi saucot par kontinenta folkloras sirdi, valsts tiešām sevī iemieso to, ko Čīlē vairs neredzu - vietējās valodas, mūzika, paražas, apģērbs, arhitektūra, mentalitāte.

Turpat pie alas redzam saulrietu. Mēs visi esam nedaudz apmulsuši redzēt to uz Andu "otrās" puses, un čīlieši sakās esam dezorientēti ("Andi taču vienmēr ir pa labi! Tā nekad nevar apmaldīties!"), bet es tikai baudu krāsu paleti, kas no sāls baltā pāriet smilšu kalnu gaiši dzeltenajā, pāris koku brūnajā, stepes zāles un kaktusu zaļajā un debess sārtajā. Lai arī visa diena bijusi vēsa, kad noriet saule, sākas īstais aukstums, un, ierodoties nakstmājās, temperatūra jau ir pie nulles. Hostal de Sal patiesībā ir vēl viena māla māja ar salmu jumtu, akmens gultām un sāls/smilšu grīdu. Lai arī nakts solās būt auksta, esmu nebeidzami priecīga, ka šeit viss notiek "pa īstam" un naktī nebūs jāblenž plastmasa logos un jāklausās televizora čerkstoņā.


Laimīgi aizbēguši no laika rituma, Iver mūs tomēr modina piecos no rīta, lai aši paēstu brokastis un dotos vērot saullēktu. Tas izvēršas par ceļojuma skaistāko brīdi, jo gaisma, kas lēnām iznirst no sāls un rotā netālos pakalnus, ir neaprakstāmos toņos - gaiši dzeltena, sārta un violeta. Apkārt klusums un nebeidzams miers, tikai netālu atskan grupas biedru smiekli, taisot kārtējo fotosesiju.

Otrajā dienā pagūstam izdarīt daudz vairāk. Dodamies uz Kaktusu salu, kurai vārdu devuši kaktusi apmēram 3 metru augstumā, nosējuši visu nelielo akmens kalnu, pa kuru var arī kārtīgi pastaigāties. Pašā galā saulīte jauki silda, liekot aizmirst par naktī nosalušajām pēdām. Tālāk turpinām ceļu uz citu mūmiju alu (šoreiz skeleti ir palikuši iekšā, tāpēc mudīgi izsteidzos ārā) un flamingo lauku, bet dienas moments pienākas brīdim, kad Iver atļauj uzrāpties uz mašīnas jumta, un ar ātrumu 70 km/h traucamies caur nebeidzamajam sāls laukam, kamēr seja salst kā Latvijas -20 grādos.

Pēc iespaidiem bagātā ceļojuma šaujamies atpakaļ uz La Paz. Lai arī Uyuni atrodas apmēram 12 stundu braucienā uz ziemeļiem, lielākais labums ir tas, ka autobusi iet pa naktīm un ir pietiekami ērti, lai pa ceļam kaut nedaudz pagulētu un sāktu jaunu dienu jau galvaspilsētā. Tur gan ar jauniegūto ceļabiedru Carlos izlemjam doties uz Copacabana (tā gan nav slavenā Rio de Janeiro pludmale, kam veltītas dziesmas), kura atrodas blakus pasaulē augstākajam ezeram Titicaca. Autobusā iepazīstos ar vācieti Lena, kas mums pievienojas ceļā, un kārtējo reizi saprotu, ka ceļotāji vienmēr veido īpašu komūnu, sekundes laikā kļūstot par draugiem, neatkarīgi no valsts, vecuma vai matu krāsas.

Ceļa laikā man atkal sāk sāpēt galva, jo pietuvojamies 4000 metru atzīmei, bet es tikai priecājos, ka man nav sliktas dūšas, kas arī ir bieža reakcija uz augstumu. No kalnu smailes paveras galvu reibinošs skats uz dzidro ezera ūdeni un pilsētu Copacabana, kas man izskatās slavenās dziesmas cienīga, jo atrodas smilšainā, saules apspīdētā un kalnu ieskautā krastā, no kura skan tāda "īsta vasaras mūzika". Tā skan no daudzajiem piekrastes bāriem, kuros redzu tikai ārzemniekus. Tā īstenībā ir arī vienīgā lieta, ko vēlētos mainīt Bolīvijas tūrismā, jo nesatieku nevienu ceļotāju no Bolīvijas (diemžēl lielākā daļa tautas ir nabadzīga) un palieku tāda tūriste kā biju.

Lai arī Copacabana ir slavena ezera dēļ, pati pilsēta ar savu mieru un brīvdienu sajūtu aicina to izbaudīt, izpētīt mazās ieliņas, centrālo tirgu (tur par mazāk kā latu paēdām kārtīgas pusdienas ar klasisko zivi trucha un vienīgo reizi tā kārtīgi parunājāmies un izpētījām vietējos) un milzīgo pakalnu, no kura paveras elpu aizraujošs skats ar, šķiet, nebeidzamu ūdens strēli pie horizonta. Elpa gan aizraujas, arī pārvarot 200 metrus augsto kāpienu, jo mana sirds nemaz nav pieradusi pie jaunās piepūles. Galā esam tieši uz saulrietu, un, to vērojot, man grūti aptvert, ka patiešām esmu tur, kur esmu, un daru, ko daru, jo sākumskolas ģeogrāfijas stundās Dienvidamerika ar visiem tās dīvainajiem vārdiem vienmēr bija palikusi kategorijā "ļoti tālu prom".

Nākamajā dienā esam nolēmuši sevi izaicināt pilnībā, pārvarot astoņus kilometrus garo ceļu pa ezera pērli, Isla de Sol (latviski - Saules salu), kuras augstākais punkts ir 4030 metrus virs jūras līmeņa. Ceļš visu laiku ved augšā un lejā, un šajā gājienā mēs pavadām  4 stundas. Kaut arī šķiet, ka gandrīz skrienam, paskatoties uz sāniem, redzu, ka ejam lēnā pastaigas solī. Saule karsē, un kājas palēnām nogurst, bet es nemaz negribu, lai gājiens beidzas, jo uz visām pusēm paveras skati, ko nekad neesmu redzējusi - mazi māla māju ciematiņi dzidrā ūdens krastā, baltas klintis, kas mijas ar spilgti sarkaniem vai pat zaļiem akmeņiem, apsnigušas kalnu grēdas otrā ezera pusē, eikaliptu birzis un paretas mantu nesēju ēzeļu rindas. Kādā vietā sāku runāt ar vietējo sievieti, un viņa man atbild valodā, kuru nesaprotu. Viņas meita man paskaidro, ka sieviete runā tikai Aymara un spāniski nesaprot, un mana sirds nedaudz gavilē par to, ka Latīņamerikas sirds vēl ir dzīva.

Pēc divām dienām Uyuni un Copacabana, pārgurusi beidzot dodos uz mājām, uz Čīli. Pēc nelielā skrējiena pa Bolīviju viens ir skaidrs - es atgriezīšos vēl, lai tā kārtīgi izpētītu to pastkartīšu skaistumu, ko pārāk reti redzam ikdienā.

Praktiski ieteikumi:

Uz Bolīviju līdzi vajag ņemt tikai skaidru naudu, jo visa ceļojuma laikā redzēju tikai pāris bankomātus. Lielā cieņā ir ASV dolāri, tāpēc tā maiņas kurss ir ļoti izdevīgs.

Bolīvija ir lēta zeme, lai arī suvenīri un tūristu lietas, protams, ir nedaudz dārgākas.

Esi gatavs, ka hosteļos ir ierobežots karstā ūdens daudzums (ja vispār tāds ir) un līdzi vienmēr jāņem savas higiēnas lietas.

Obligāti nopērc maisiņu kokas lapu (tā maksā ap 40 santīmiem), kuras košļāt, kad sāk sāpēt galva, vēders vai sirds augstuma dēļ.

Pirms taisīt bildes ar ikoniskajām sievietēm, palūdz atļauju, jo bolīvieši ir vēl kautrīgāki par peruāņiem (zinātājiem tas izteiks visu!).

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!