Stambula ir pilsēta, kur satiekas senais un mūsdienīgais, austrumnieciskais un rietumnieciskais; vieta, kur blakus minaretiem un mošejām ieraudzīsi stiklotas biznesa ēkas un blakus parandžās tērptām sievietēm - apņēmīgas, eiropeiskas biznesa sievietes.
Stambulai izteiktā kontrastainība manāma jau pirmajās minūtēs pēc lidmašīnas piezemēšanās pilsētas Eiropas daļas lidostā "Atatürk" - lai gan lidostas ēka tehnoloģiskā nodrošinājuma ziņā pārspēj dažu labu Eiropas metropoļu lidostu, un izmēra ziņā tā pielīdzināma milzu iepirkšanās centram, saiknes ar senajām parašām nav noslēpjamas pat šeit - pa lidostu vīru pavadībā soļo parandžās tērpušās sievietes un lidostas apakšstāvā iekārtota musulmaņu lūgšanu telpa.
Šķietami eiropeiskā ainava mainās, lidostu pametot. Viens no pirmajiem objektiem, kas piesaista skatienu, ir musulmaņu dievnams pārsimts metru attālumā. Šoreiz lidmašīnai izdevies nolaisties zīmīgā laikā - pienākusi viena no piecām lūgšanu reizēm un no minareta, pie mošejas uzbūvēta torņa, skan saucēja jeb muedzina balss, kas aicina pilsētniekus uz lūgšanu. Torņi ir ļoti augsti un saucēja balss - skaļa (starp citu, teikas vēsta, ka senāk muedzini esot bijuši akli, lai nevarētu no augšas ieskatīties pilsētnieku mājās). Paklausot saucēja balsij, no visām pusēm, gluži kā skudras uz pūzni, mošejas virzienā dodas dievlūdzēji. Tomēr atliek vien pavērst skatu mazliet nostāk, lai tālumā ieraudzītu pilsētas panorāmu, kas pilna modernām augstceltnēm.
Stambulas satiksme liek pasmaidīt -lai cik šiku mašīnu ar uzvalkos tērptiem biznesmeņiem pie stūres neatrastos spēkratu plūsmā, satiksmē joprojām valda austrumu zemēm raksturīgais haoss.
Nonākot Stambulas centrā, šķiet, ka izdevies atrast vietu, kur saplūst gadsimti.
Centra ielas ir dzīvības pilnas - visapkārt dzirdamas automašīnu taures, cilvēku balsis un ielu muzikantu instrumentu skaņas. Abās pusēs vienai no galvenajām centra ielām izvietojušies internacionālu veikalu ķēžu filiāles, tomēr atliek tikai nogriezties kādā šķērsielā un acīm paveras tirgus, kur tiek pārdoti svaigi augļi, tradicionālie turku tērpi, austrumu saldumi un citi labumi.
Netālu pie ātro uzkodu ēstuves pa telefonu darīšanas kārto lietišķā kostīmā tērpta sieviete. Turpat blakus sēž parandžā tērpta sieviete, kas citu skatieniem atklājusi vien acis. Garām paiet aziātu tūristu grupa. Spožo sauli aizsedz milzīgs biznesa centrs, kurā iekšā un ārā staigā biznesmeņi un ofisu darbinieki, taču, attālinoties no šīs vietas, aptuveni 20 minūšu gājienā kājām, kas, ņemot vērā Stambulas iespaidīgos izmērus, ir niecīgs laika sprīdis, acīm paveras pavisam cita aina. Ēku fasādes ir noplukušas. Dominē vienkāršas dzīvojamās mājas ar nelieliem veikaliņiem pirmajos stāvos. Šauro ieliņu malās turku vīrieši kūpina pīpes un cigaretes, un pavada katru svešādo garāmgājēju ieinteresētiem skatieniem. Ar iepirkumu maisiem rokās soļo sievietes, kurām galvas sedz islamticīgajām raksturīgais lakats hijab. Lai gan kņada un rosība nekur nav zudusi, vairs nav ne miņas no centra eiropeiskajiem elementiem.
Starp citu, nedrīkst aizmirst, ka viesojoties Turcijā, sievietēm būtu vēlams paņemt līdzi lakatu, ar ko nosegt matus, kā arī neģērbties pārāk atkailināti, ja ir vēlme greznās mošejas apskatīt no iekšpuses - lielā daļā musulmaņu dievnamu netiks ielaistas daiļā dzimuma pārstāves, kas pēc viņu parašām nebūs piedienīgi ģērbtas.
Pilsētā ir vēl kāds elements, kas ļauj kronēt Stambulu par vienu no kontrastainākajām vietām pasaulē - Turcijas lielākā pilsēta, kurā mīt vairāk nekā 15 miljoni iedzīvotāju, ir vienīgā pilsēta pasaulē, kas atrodas gan Eiropā, gan Āzijā. Eiropas un Āzijas daļu atdala Bosfora šaurums, ko iespējams šķērsot pa tiltu vai ar prāmi, kas otrā krastā nogādās par samērā demokrātisku cenu - galu galā, tā nav vis tūristu izprieca, bet gan ikdienišķs transporta līdzeklis vietējiem.
Kāds pie Bosfora šauruma uzrunāts turku puisis pastāsta, ka: "Dzīvot Eiropā, bet strādāt Āzijā - tā ir mana ikdiena! Reizēm Bosforu nākas šķērsot pat vairākas reizes dienā. Vai starp pilsētas daļām ir atšķirības? Jā. Āzijas daļa ir daudz konservatīvāka. Tur rietumnieciskais ienāk daudz lēnāk. "
Nepilnas 10 minūtes prāmī un ceļojums uz citu kontinentu ir galā - sasniegta Āzija. Ir jau vēls vakars, bet krastmala ir dzīvības pilna. Kāda sieviete pārdod rozes. Netālu vīrietis zemē izklājis lakatu, kas nokaisīts pulksteņiem - tirgošanās uz ielām Stambulā ir ļoti iecienīta.
Ja gribas pilsētas rosību izjust vēl pilnīgāk, ir vērts uz brīdi apmesties kādā no Bosfora šauruma malā esošajām kafejnīcām un nobaudīt turku kafiju vai tēju, turklāt - kad gan vēl dzīvē būs dota iespēja sēdēt Āzijā un raudzīties uz Eiropu pārsimts metru attālumā? Patīkami, ka kafejnīcas nav ļoti tūristiskas - protams, redzami cilvēki, kuri, spriežot pēc valodas, nav Turcijas rezidenti, tomēr lielākā daļa viesu, kas sasēduši uz spilveniem Bosfora krastā, šķiet, ir vietējie.
Stambula ir pilsēta, ko kaut reizi mūžā vajadzētu redzēt ikvienam, tomēr reizēm izbaudīt Turcijas sirds īsto burvību, traucē milzīgie tūristu bari. Problēmu var risināt, gudri saplānojot dienas maršrutu - populārākos tūrisma apskates objektus ieteicams apmeklēt rīta agrumā, pārējā dienas daļā iepazīstot Stambulas nomales. Pietam - par ēku fasāžu krāšņumu iespējams jūsmot arī naktī, jo lielākās no tām pēc tumsas iestāšanās ir skaisti izgaismotas.
To, cik ilgi vēl Stambula nezaudēs savu neparasto seju, nevar pateikt neviens. Iespējams, jau tuvāko desmitgažu laikā pilsētas kontrastainību mazinās globalizācija, taču varam cerēt, ka Stambulas austrumnieciskais gars un tradīcijas būs gana spēcīgas, lai pilsētas vienreizību pasargātu.
Lai vai kā, viens nu ir skaidrs - šobrīd Stambula demonstrē, ka pilsētvidē harmoniski var sadzīvot gan senais, gan mūsdienīgais, radot krāšņu arhitektūras, kultūras un sajūtu kokteili.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
