Trīs Latvijas motociklisti, baizeļi, uzsākuši mēnesi ilgu enduro ekspedīciju no Rīgas uz Gruziju. Ekspedīcija tiks veikta ceļotāju kustības "On the Way of Freedom" ietvaros, un tās laikā plānots mērot aptuveni 4000 kilometru garu maršrutu un uzņemt dokumentālu filmu par ceļojuma laikā piedzīvoto.

Ceļotāju mērķis ir ar enduro motocikliem apceļot Gruziju, veicot dažādas grūtības pakāpes Padomju Savienībā zināmos DOSAAF motociklu maršrutus, un izpētīt maz zināmākās Gruzijas vietas, kas grūti sasniedzamas ar kājām vai automašīnu.

Ekspedīcijas dalībnieki ir ceļotāji un bērnības draugi - Andis Pikāns, Oskars Prauliņš un Normunds Kalve. Pašlaik viņi nokļuvuši Gruzijā. Par ekspedīcijas sākumu, lasiet šeit.

Anda stāsts

18. diena – Kalnu pāreja Omalo: daba visā savā varenībā

"Lietus gāzes visu nakti turpināja mērcēt jau tā salijušos Gruzijas kalnu masīvus. No rīta bažīgi vērāmies debesīs un sajutām, ka šī diena būs īstā, lai mēģinātu šķērsot pāreju. Asfaltētais ceļš mūs lutināja no Akhmetas līdz Lechuri, tālāk tas vienkārši lēnām izgaisa. Centāmies ik pa brīdim stāties un cilvēkiem taujāt par apstākļiem augšā. Parasti saruna bija sekojoša: "Izvinitje, pereval otkrit? – Konešno, dorogoi, njet probļem!". (Atvainojiet, vai pāreja ir vaļā? – Protams, dārgais, nav problēmu! – krievu val.) Vai arī otrs atbildes variants: "Ti što, dorogoj! S motociklom tam ņeproidjoš!" (Tu ko, dārgais! Ar motociklu tur neizbrauksi!)

Aiz Lechuri ceļa malā izvietojusies armijas apgādes bāze, kura gatavo malku ziemai. Jau vienpadsmitos no rīta vīri izskatījās labās "burās", kas netraucē rosīšanos ap smago tehniku. Bez problēmām sarunājam atstāt pie viņiem daļu mantu, lai atvieglotu močus. Mums vēl bija palicis pēdējais balzams, kas tiek lielam, melnam gruzīnam ar milzīgu krustu kaklā, kuru pārējie sauc par Obamu. "Iesauka radusies tieši tumšās miesas krāsas dēļ," smejas Gogi, kuram dzimtene Račas kalnos.

Līdz Omalo no šīs vietas vēl bija jābrauc 60 kilometri, bet pirmais pārbaudījums pieteicās jau pēc aptuveni septiņiem, kad augsts un jaudīgs ūdenskritums triecās tumši zaļā bezdibenī. Apmēram divdesmit metrus platā upe šķērsošanas vietā bija gana spēcīga un strauja. Mānīgo priekšstatu par bīstamību radīja neiespējamība saskatīt gultni, jo dziļums vietā, kur pa to jābrauc, bija līdz celim. Vēl šaubas raisīja braukšanas koridors ar vismazāk akmeņiem. 

Tas atradās aptuveni divus metrus no kaskādes malas, kura tālāk pārtapa bezdibenī. Tomēr sapratu, ka straumes spēks nav tāds, lai pat kritiena gadījumā rastos kādas nopietnas problēmas. Osis atsacījās braukt, Normis šaubījās. Devos mēģināt un viegli šķērsoju upi, bet čaļi pēc emocionālas vārdu apmaiņas darīja to pašu. Braucām tālāk.

Nākamais šķērslis, kas pavisam noteikti paaugstināja grūtības pakāpi, pavasarī šķērsojot šo pāreju, bija lopu bari, ko vietējie pārdzina uz Tušetijas leknajiem ganību laukiem. Mocim stāvo un akmeņaino pacēlumu dēļ jau tāpat nebija viegli, bet posmos, kad sastapāmies ar govju baru, kuram vēl jāpamanās izbraukt cauri, sajūgam sanāca papildu slodze. 

Priekšā - sniegs!


Ceļš turpināja mūs pārbaudīt arī ar zemes nogruvumiem, kas, neskatoties uz buldozeru darbību, parādījās atkal un atkal – gluži kā pūķim, kam nocirstās galvas vietā izaug trīs citas. Pie viena sarežģītāka nogruvuma satikām holandiešus, kuri devušies augšā ar džipu. Viņi domāja, kā apgriezt uz šaurā ceļa autiņu, jo bīstamajai vietai pāri tomēr negribēja braukt. Un pareizi darīja. Ar moci ir vieglāk, bet tāpat bija jāuzmanās.

Vienam, bez iedrošināšanas šādas vietas šķērsot nebūtu prāta darbs. Lielāka skaidrība par to, kas mūs sagaidīs, parādījās tikai pēc sarunas ar vienu sakarīgu buldozera operatoru desmit kilometrus pirms pārejas augstākā punkta. Pieredzējušais vīrs, kurš šeit pabijis vairāk nekā tikai vienu gadu, pārliecinoši apgalvoja, ka pirms nedēļas buldozers ir izšķūrējis sniegu ziemeļu nogāzēs, bet ar to nav pietiekami, lai šobrīd šķērsotu pāreju ar mašīnām vai motocikliem. Tas bija atvieglojums tikai un vienīgi lopiem un ganiem, kuri pārvietojas zirgu mugurās.

Bet mēs tomēr braucām tālāk, lai pārliecinātos par to paši savām acīm. Uz ceļa bez buldozeriem un lopiem pāris kilometrus pirms meteoroloģiskās stacijas, kas ir pārejas augstākais punkts un atrodas vairāk nekā 3000 metru augstumā, citus transporta līdzekļus vairs nemanīja. Ceļu vienubrīd aizšķērsoja tikai no kraujas nokritusi govs, kura žēli īdēja, gaidīdama "kaulainās" vizīti. Ap to jau spietoja lielo, zaļo mušu bari un divi milzīgi klinšu ērgļi, kuri lidinājās virs mūsu galvām un gaidīja, kad aizvāksimies.

Pārejas augstāko punktu pēc trīs stundu brauciena šķērsojām un sākām braukt lejā Omalo virzienā. Vienubrīd jau pavīdēja cerība, ka saule būs izkausējusi sniegu un nokļūsim galamērķī. Bet tā tika "nokauta" brīdī, kad ceļa ziemeļu nogāzē atdūrāmies sniegā. Ar kājām izstaigājām aptuveni piecsimt metru garo un 40 - 50 centimetrus dziļa sniega noklāto ceļa posmu. Pārliecinājāmies, ka te neviens cits pāri nav ticis, izņemot lopus. Ar ķēdēm varētu mēģināt cīnīties trijatā, stumjot vienu moci, bet diemžēl ķēžu mums nebija. Tāpēc konstatējām, ka vēl vismaz nedēļu šeit mašīnām un močiem nav ko darīt.

Bet emocijas un iespaidi par lielisko Gruzijas kalnu ceļu ar mežonīgo dabu un skatiem, kuri turpina pārsteigt, guvām pārpārēm un mēs steidzāmies lejup, lai līdz tumsai paspētu atrast naktsmājas.

Paldies Mārcim par lielisko ieteikumu izbraukt šo maršrutu! Omalo mēs noteikti ieraudzīsim. Bet citreiz.

19. diena - Kalnu ielejas savdabība

Pirms trim dienām jau tumsā bijām iebraukuši Sabues ciemā, kas atrodas septiņus kilometrus no Akhmetas. Ar naktsmājām šajā apriņķī ir pašvaki, tāpēc māja Ilto upes krastā, kur čečeniete Iza izīrē gultasvietas bija apraksta vērta. 20 lari (1 eiro - 2,50 lari) par gultasvietu, 40 lari par garšīgām vakariņām un brokastīm, bet par 50 lariem tam visam vēl klāt vīns vakariņās. Daudz vīna.

Arī skats no terases uz upi bija iespaidīgs. Močiem atradās vieta slēgtā, lieliem kokiem noaugušā pagalmā. Saimniece pati bija laipna un atsaucīga, tāpēc arī citiem ceļotājiem rekomendējam – Iza (T.0995 599967179).

Bēgļu ieleja

Iza strādā ar Eiropas Savienības atbalstu izveidotajā organizācijā KRDF, kura Pankisi ielejā dzīvojošajiem čečenu bēgļiem palīdz integrēties Gruzijas sabiedrībā.

Pankisi ieleju jau izsenis apdzīvo kistīnu tauta, kuru etniskā dzimtene ir Čečenija. 1995. - 1999. gada Krievijas-Čečenijas kara laikā, Gruzija pieņēma 12 tūkstošus bēgļu, un lielākā daļa tika izmitināta tieši Pankisi ielejā. Krievijas puse regulāri Gruzijai izvirzījusi pretenzijas par teroristu atbalstīšanu, apgalvojot, ka bēgļu starpā atrodas daudz vahabītu radikāļu. Laikam jau nebija dūmu bez uguns, jo 2002. gadā amerikāņi uz Pankisi nosūtīja 200 īpaši trenētus karavīrus terorisma apkarošanai, jo reģions bija pilnībā mafijas un teroristu kontrolēts, un Gruzijas valdībai te nebija vispār nekādas teikšanas.

Interesanti, ka arī ISIS Sīrijas boss Abu Omar Al-Shishani ir no Pankisi ielejas. Viņš kādreiz ir bijis seržants gruzīnu armijā.

Mums no Izas mājas līdz ielejai bija jābrauc apmēram pusstunda. Iebraucot Duisi ciematā, kur atrodas arī organizācijas mītne, bija jūtams, ka atrodamies musulmaņu vidē. Sievietes valkāja citādus apģērbus un varēja arī redzēt, ka dažas no tām nēsā "hidžābu".

Vīrieši nēsāja bārdas, un mēs pēc garā ceļa daudz no viņiem neatšķiīrāmies.
Mūs laipni sagaidīja organizācijas koordinatore Nana Baghakashvilli un stāstīja par
KRDF mērķiem un misiju Pankisi ielejā.

Pie Alaverdi klostera netālu no Akhmetas mūs pārsteidza milzīga izmēra krusa. Pēc apkārtējo uzvedības redzējām, ka arī gruzīniem tāda ir retums, jo cilvēki izrādīja emocijas un brīnījās. Mēģinājām arī sarunāt klostera teritorijā atļauju filmēšanai, bet tēvs Josifs laipni mums atteica. Esot zināma kārtība šajā jautājumā un tā paredz savlaicīgu pieteikumu svētības saņemšanai no Tbilisi.

Kahetijas reģions, kurā bijām iebraukuši, ir vīna reģions - Alazani un Lori ielejās augošie vīnogulāji saražo 70 procentus no visām valstī novāktajām vīna un brendija ražošanai izmantotajām vīnogām.

Devāmies uz netālo, kartē iezīmētā vīna ceļa Napareuli ciemu, kur norādes veda uz Twins Marani vīna ražotni. Tur arī izveidota viesnīca un muzejs. Attieksme pret viesiem gan tur bija uzkrītoši komerciāla. Jau drīz devāmies tālāk."

Turpinājums sekos

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !