Ceļojums laikā: Rīgas sinagoga – jūgendstila pērle un viena no neparastākajām Vecrīgas celtnēm  (3)

Lielākā daļa Latvijas sinagogu celtas 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Austrumeiropas ebreji jeb aškenazi sauca sinagogas jidišā par "šul" - skola, jo tur notika arī mācību nodarbības, zina stāstīt muzejā "Ebreji Latvijā".

Ebreju draudze Vecrīgā izveidojusies 19. gadsimta beigās. 1903. gadā draudzes locekļi par saviem līdzekļiem iegādājās zemesgabalu Peitavas ielā un saņēma atļauju sinagogas celtniecībai. Dievnama projektu izstrādāja un īstenoja divi cilvēki – Vilhelms Neimanis (1849 - 1919), kurš bija izcils arhitekts, mākslas vēsturnieks un daudzu celtņu Latvijā autors, tajā skaitā Latvijas Mākslas muzeja ēkas arhitekts un pirmais šī muzeja direktors, un jauns arhitekts Hermanis Zeiberlihs (1878–1938). Sākotnējais projekts ticis vairākkārt mainīts un papildināts, tomēr 1905. gadā celtniecības darbi bija pabeigti. Pēc atrašanās vietas sinagogu nosauca par "Peitav šul".

Skaistuma un mēroga ziņā "Peitav šul" piekāpās tikai Lielajai sinagogai Gogoļa ielā, nopietni konkurējot ar to liturģiskās dzīves aspektā. Svētku dienās tā bijusi pārpildīta, turklāt to apmeklējuši ne vien ebreji, bet arī citu tautību pārstāvji: sinagogas koris, kuru vadīja izcilais kantors Ābrams Ābramiss, bijis populārs tālu ārpus ebreju kopienas robežām.

Otrā pasaules kara priekšvakarā Rīgā bija septiņas sinagogas un vairāk nekā 20 lūgšanu nami. 1941. gada 4. jūlijā, pēc nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas Rīgā, visas pilsētas sinagogas tika nodedzinātas. "Peitav šul" bija vienīgā, kas netika iznīcināta, jo pastāvēja varbūtība, ka uguns pārmetīsies uz citām ēkām, iznīcinot tuvējās Vecrīgas celtnes. Tomēr tā pēc savas būtības tika iznīcināta, jo sinagogā tika ierīkota noliktava. Pēc kara atklājās, ka Toras jeb ebreju svēto rakstu tīstokļi tomēr noslēpti tā, ka tos izdevies saglabāt. Par to ir jāpateicas blakus esošās Reformātu baznīcas mācītājam Gustavam Šaurumam.

Peitavas ielas sinagoga kā vienīgā Rīgā atsāka darboties 1946. gadā. Vēl 1950. gados šeit notika trīs dievkalpojumi dienā, bet 1960. - 1970. gados aktivitāte krasi samazinājusies. Neskatoties uz ebreju reliģiskās dzīves neoficiālo aizliegumu un pastāvīgu Valsts Drošības komitejas (VDK) uzraudzību, "Peitav šul" saglabāja savu nozīmi kā ebreju dzīves centrs pilsētā. Tā bija viena no dažām sinagogām Padomju Savienībā, kura netika slēgta, tomēr tās uzturēšana netika atbalstīta un to veica nedaudzie draudzes locekļi paši, remontējot un uzturot kārtībā ēku.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atdzima arī ebreju kopienas garīgā dzīve. 2007.–2008. gadā ar Eiropas Savienības un Latvijas valsts finansējumu, pateicoties Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes atbalstam, kā arī vairāku organizāciju un privātpersonu ziedojumiem, notika plaši renovācijas un restaurācijas darbi, kuru rezultātā Rīgas sinagoga atguva savu krāšņumu, papildinot vecpilsētas arhitektūras paleti. Tad tika atjaunota arī mikva ("vieta, kur pulcējas ūdens"), kas ir īpašs baseins ebrejiem, kur attīrīties. Mikva ir nepieciešama, lai pildītu jūdaisma likumus par ģimenes tīrību. Šie likumi ir tik svarīgi, ka tradicionāli ebreju kopienai mikva ir jāuzceļ agrāk nekā sinagoga.

Rīgas sinagoga ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un viena no skaistākajām jūgendstila celtnēm – viena no retajām šajā stilā celtajām sakrālajām ēkām Rīgā. Tās mākslinieciskajā tēlā izmantota senās Ēģiptes un Asīrijas arhitektūras formu valoda un uzsvērts vertikālais ritms. Ēkai ir gaišs, pasteļtoņos ieturēts fasāžu krāsojums ar dekoratīviem baltiem un gaiši ziliem ornamentiem, kuriem izmantoti gan klasiskie, gan palmu zaru motīvi, kas tik raksturīgi jūgendstilam. Sinagogas ēka rada greznas, austrumnieciskas celtnes iespaidu.

Sinagogas jūgendstila interjerā ar lielu meistarību izmantoti ēģiptiskie motīvi: lūgšanu zāles ieejas portāls, sakrustotie palmu zari, kolonnas ar lotosveida kapiteļiem un papirusa lapu pamatnēm, pilastri, ornamenti. Visa ēka dekorēta ar ģeometrisku ornamentu. Tomēr interjers nav pārspīlēts, tas ir atturīgs un izsmalcināts.

Interesanti, ka saskaņā ar ebreju likumu, vīriešiem un sievietēm sinagogā nav atļauts lūgšanu laikā atrasties vienkopus, tādēļ sievietēm ir paredzēts balkons. Šī tradīcija ļauj cilvēkiem maksimāli koncentrēties uz lūgšanu. Lūgšanu zālē atrodas sinagogas svētākā vieta – "Aron kodeš", skapis jeb svētais šķirsts, kur glabājas Toras tīstokļi. Abās pusēs izvietotas plāksnes ar desmit baušļiem. Parasti "Aron kodeš" ir aizslēgts un aizklāts ar īpašu pārklāju. Skapi atver vienīgi, kad nepieciešams paņemt Toras tīstokli lasīšanai. To publiski lasa no zāles centrā esošā paaugstinājuma jeb bimas.

Ebreju likumi nosaka, ka svētajam šķirstam ir jābūt vērstam uz Jeruzalemes pusi, lai lūgšanu laikā visi atrastos ar seju pret svēto pilsētu. Tas nosaka arī to, ka vietas pie austrumu sienas ir īpaši pagodinošas.

Virs Rīgas sinagogas "Aron kodeša" lasāmi vārdi no Dāvida psalma: "Svētīts ir Tas Kungs, kas nedeva mūs viņu zobiem par laupījumu". Šis uzraksts kā izdzīvojošo ebreju pateicība Dievam tapis īsi pēc Otrā pasaules kara beigām.

Greznā griestu vitrāža (4x5 metru platībā) atjaunota, izmantojot saglabājušos fragmentus. Tās divpadsmit apļi simbolizē divpadsmit Izraēla ciltis. Ir saglabājušās vēsturiskās lustras un citi gaismekļi, kā arī gandrīz visas ozolkoka durvis un logi ar vitrāžām. Tie tika rūpīgi restaurēti, bet nozaudētās detaļas atjaunotas.

Diemžēl grīdas segums gan nav saglabājies, un nav pat ziņu, kāds tas ir bijis pirms simts gadiem. Jauns segums tika ieklāts renovācijas laikā un pieskaņots zāles interjeram. Arī sinagogas mēbeles izgatavotas 2008. gadā pēc īpaša projekta.

Vairāk par Rīgas sinagogu, ebreju vēsturi un aktivitātēm Latvijā var uzzināt jews.lv un ebrejumuzejs.lv.

Rīgas sinagoga atvērta apskatei: svētdiena – piektdiena no 10 līdz 16. Slēgta sestdienās un ebreju svētku dienās.

Raksts tapis sadarbībā ar Rietumu Bankas labdarības fondu, kas sniedz finansiālu atbalstu Rīgas sinagogas kā valsts nozīmes kultūras pieminekļa saglabāšanai un uzturēšanai.