Iemeslu, kādēļ doties ceļojumā uz Itālijas tālāko pusi, netrūkst. Tur joprojām ir ļoti silti, bagātīgas picas šķēles var noskalot ar gardu vietējo vīnu, kas teju vienā cenā ar ūdeni, kā arī var izbaudīt brīnišķīgās pludmales, kas iegūlušās ainaviskās vietās. Kad plānojām savu izbraucienu pa Apūliju, pipariņam paķērām klāt arī salīdzinoši netālo virsotni – "Monte Pollino".
Lai arī neesam nekādi kalnos kāpēji, iegūtā informācija par to, ka virsotnes sasniegšana mērāma kā vidēji grūta nemaz neiedvesa šaubas pār mūsu spēkiem. Noteikti jau nav nemaz tik grūti, mēs nodomājām. Patiesībā – bija jau gan, bet, pasteidzoties notikumiem pa priekšu, virsotni sasniedzām pilnā sastāvā.
"Monte Pollino" stiepjas 2248 metru augstumā. Rupji rēķinot, tas ir septiņas reizes lielāks nekā Gaiziņš un tā sasniegšanai, kā bija minēts ceļvežos, vajadzīgas aptuveni trīsarpus stundas. "Monte Pollino" atrodas Pollino nacionālajā parkā, kas, starp citu, ir lielākais visā Itālijā. Mūsu izvēlētā virsotne gan nav pati augstākā apkārtnē – tur atrodas arī "Serra Dolcedorme", kura šajā reizē mums nebija pa spēkam.
Kad pa taku meža taku bijām nogājuši jau labu laiku, parādījās arī pirmās bažas par to, vai vispār kustamies pareizajā virzienā. Ceļš bija viegls, turklāt šķita, ka visai lēzeni, bet ved lejup. Pēc nepilnas stundas izgājām skaistā klajumā. Tikai tad radās skaidrība, ka īstais ceļš un piedzīvojums sāksies tagad, jo tālumā arī rēgojās mūsu galamērķis.
Turpat sastapām arī lopkopjus, kuri priecājās mūs sastapt. Viņi pavaicāja, no kurienes esam, un izdzirdot Latvijas vārdu, atplauka smaidā. Pastāstījuši nedaudz par pašu kalnu, viņi mums novēlēja labu veiksmi. Protams, viņi runāja itāļu valodā, kuru mēs absolūti nepārvaldām, bet mēs – latviski. Viens otru sapratām ideāli. Ar laba vēlējumiem sākām nopietno ceļu augšup.
Netālu satikām arī citus vietējos. Ar šiem gan sarunās neielaidāmies un arī viņi nodomāja to pašu.
Pirmā ainaviskā vieta bija "Piano Gaudolino" – 1705 metri. Skaisti, lai neteiktu vairāk! Zaļa zāle, iespaidīgas kalnu grēdas uz jebkuru pusi, kur pagriez galvu, kā arī tālumā savā nodabā kursējošas gotiņas. Sajūtas kā kādā reklāmas rullīti, kur tūdaļ acu priekšā izlēks dāma tautiskos brunčos un piedāvās silta piena glāzi. Tā nenotika, tāpēc devāmies tālāk.
Ja līdz pirmajai atzīmei ceļš šķita vareni vienkāršs, tad no tās sākās īstie pārbaudījumi. Tiesa, šajā gadījumā pūles bija līdzvērtīgas ar skatiem, jo ainava aiz muguras kļuva arvien unikālāka. To varēja labi novērtēt ik katras piecas minūtes, jo ceļš augšup bija tik stāvs, ka pat jauniem cilvēkiem "motors" neklausīja un bija vajadzīga atelpa. Te es klusībā priecājos, ka iepriekšējā vakarā biju labi izgulējusies. Pēc pieredzes un redzētā varu teikt, ka itāļu vakara baudījums iepriekšējā naktī nebūt nav prātīgākā doma, tomēr vietējo viesmīlībai atteikt ir grūti.
Drīz vien arī virsotne. "Ha, apmānīju!" teica liktenis. Klāt bija tikai kārtējā vieta, kur atkal apstāties un nedaudz uzkavēties, jo skati bija elpu aizraujoši. Šajā vietā īpašs baudījums bija arī ausīm, jo kalnu ielejā ganījās gotiņas ar kaklos iekārtiem zvaniem. Īsta idille!
No šī skatupunkta patiešām bija jau saredzama virsotne. Tomēr atkal jau tā ir nedaudz mānīga, jo ceļš augšup patiesībā mērāms aptuveni stundā. Būšu godīga, izvēlētais galamērķis bija stipri grūtāk sasniedzams, nekā biju to iztēlojusies. Lai arī biju rēķinājusies ar grūtībām, ceļš nogurdināja. Ja sākumā tas bija fizisks bezspēks, tad neilgi pirms pašas virsotnes sasniegšanas salūzu pavisam. Bet, hei, es nekad nebiju jutusies tik vārga tik skaistā vietā! Pāris reizes apdomājot, ka būs jāsauc "medikopters", tomēr secināju, ka nožēlošu, ja nesasniegšu iecerēto un pieveicu atlikušo kāpienu.
Lai arī no pēdējās pieturvietas vējš bija pakāpeniski audzis, tik spēcīgs, kā tas bija pašā augšā, nebiju izjutusi nekad dzīvē. Tur scenārijs sekojošs – kā jūti vēja šalkas pakausī, uzreiz tupies, citādi aizpūtīs nebūtībā. Izgaiņājām apkārt esošos mākoņus, simboliski ieturējāmies, iemūžinājām virsotni un drīz vien devāmies lejā. Lai arī atrašanās pašā augšā bija baudījums dvēselei, tas īsti nebija baudījums ķermenim – vareni vēsi, neraugoties uz to, ka apģērbs šķita piemērots.
Taču priekšā vēl ceļš lejup, kas bija īsta medusmaize, jo acīm pavērās tie skati, kuriem pirms tam bijām pagriezuši muguru. Kopā maršrutu (turp un atpakaļ) veicām aptuveni septiņās stundās, tāpēc vērts šim piedzīvojumam atvēlēt visu dienu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
