Fоtо: Shutterstock

Teju katrs no mums ir dzirdējis teicienu par cilvēkiem, kuriem ir visneprātīgākās un muļķīgākās idejas un tomēr visspēcīgākā pārliecība par to pareizību, vai ne? Lai gan visbiežāk šo apgalvojumu iespējams attiecināt uz ikdienas darba vidi, arī attieksmē pret sevi mums nereti ir gluži līdzīga pārliecība. Neticība sev, šaubas, bailes uzņemties risku… Tās ir tikai dažas no izpausmēm, kas laupa mums iespēju dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlamies baudīt, kā arī kļūt par cilvēkiem, kas mēs varētu būt. Turpinājumā piedāvājam pārmaiņu treneres Ketrinas Sendfordas (Kathryn Sandford) apkopotos izplatītākos apgalvojumus, kam cilvēki nereti tic, tā paši sev laupot dzīvesprieku.

"Es neesmu pelnījis/usi panākumus, tāpēc tos negūšu."

Šī apgalvojuma pamatā ir pazemināts pašvērtējums un bezcerīgums, kas liek domāt, ka neesam veiksmes, panākumu un laimes cienīgi. Enerģija tiek tērēta nevis dzīves uzlabošanā, bet gan iemeslu, kāpēc neesam pelnījuši justies laimīgi, apkopošanā. Muļķīgi, vai ne? Un tomēr šāds paradums piemīt neskaitāmiem cilvēkiem, kuri, tā vietā, lai saskatītu savas ikdienas labākos mirkļus un lepotos ar savas personības labākajām īpašībām, nemitīgi koncentrējas uz negatīvās enerģijas vairošanu.

"Apkārtējie domā, ka neesmu gana gudrs/a, lai to paveiktu."

Cilvēks ir sociāla būtne, un saskarsme ar līdzcilvēkiem ir svarīga ikvienam no mums. Tomēr pārmērīga ietekmēšanās no sabiedrības viedokļa, kā zināms, ir ne tikai nevēlama, bet pat kaitējoša. Turklāt jāatceras, ka nekad un nekādos apstākļos mēs nespēsim būt gana labi visiem, ik reizi mūsu veikumu vai izteikumus kādam kritizējot vai noniecinot. Vienīgā veselīgā reakcija uz šo norisi ir spēja distancēties no neobjektīvas kritikas un nepamatotiem viedokļiem, koncentrējoties uz paša personības attīstību un ikdienas dzīves harmoniju.

"Iespēja mainīt savu dzīvi un darīt to, ko patiesi vēlos, ir nokavēta."

Vairums cilvēku dzīvo ar uzskatu, ka jo vecāki kļūstam, jo mazāk iespēju mums ir, lai uzlabotu savu dzīvi un padarītu to krāšņāku. Tā nu iesāktais tiek atstāts nepabeigts, sapņi – pamesti novārtā un prieks par sevi un savas dzīves izvēlēm, gluži likumsakarīgi mazinās.

Kombinējot šo apgalvojumu ar iepriekšminētajiem, ikdiena kļūst pelēcīga un mēs paši – arvien nelaimīgāki, taču to iespējams gluži vienkārši novērst. Pirmkārt, ik dienas stiprinot ticību sev, otrkārt – uzturoties tādu cilvēku sabiedrībā, kuri mūs iedvesmo lieliem darbiem, neprātīgiem mērķiem un turklāt sniedz dvēseles spēku tos arī realizēt.

"Es mēģināju, man nesanāca, es vairs nedarīšu."

Tā vietā, lai padotos, uz piedzīvoto neveiksmi pamēģini raudzīties no gluži cita skatpunkta: "Oho, man neizdevās, tomēr kas to būtu domājis, ka viss izvērtīsies šādi? Necerēti piedzīvojumi un negaidīta pieredze, kas sniegusi tik daudz zināšanu!" Mainot savu attieksmi un iemācoties ikvienā kļūmē saskatīt vērtīgas zināšanas, iespējas un pieredzi, būsim tikai ieguvēji!

"Mani apmierina mana dzīve, es neko nevēlos mainīt."

Ir tik viegli ieslīgt savā komforta zonā! Tomēr dzīvošana bez izaicinājumiem diezin vai ir dzīvošana. Drīzāk būšana, eksistēšana, vai ne? Ilgstoši dzīvojot tā dēvētajā "pelēkajā zonā", kur viss ir tik ērts un pierasts, zināms un paredzams, mēs zaudējam savas dzīves garšu, tās krāsas, adrenalīnu, dzīvesprieku un azartu, kā arī pārstājam augt un attīstīties. Savukārt tieši nemitīga attīstība ir progresa un laimes pamatā. Nelaupi sev šo iespēju un pēc iespējas biežāk ļaujies nezināmajam, izmēģini ko jaunu, gūsti vēl nebijušus iespaidus un pieredzi, sperot pārliecinošus soļus ārpus savas komforta zonas!

"Lai es būtu labākais/ā, man jāiegulda pārāk daudz enerģijas un laika. Man tā šobrīd nav, varbūt vēlāk…"

Visbiežāk savu izdarības trūkumu attaisnojam ar no mums it kā neatkarīgiem apstākļiem, lai gan patiesais uzņēmības neesamības iemesls ir nepārliecinātība par savu ideju un vīzijas trūkums. Protams, ir grūti kaut ko darīt, nesaskatot procesa jēgu un iespējamo iznākumu, tāpēc, pirms ieguldīt kādā mērķī savu enerģiju un laiku, kārtīgi to izvērtē, kā arī izdari vajadzīgos secinājumus par to, ko vēlies sasniegt. Ja apņemšanās un cerētais rezultāts būs skaidri definēts, arī darbs pie mērķa realizēšanas veiksies krietni raitāk.

"Man tā visa ir par daudz."

Lai mums izdotos kļūt par labākajām sevis versijām, ir jāmaina gan domāšana, gan tas, kā uzlūkojam paši sevi. Tas, protams, prasa gana daudz pūļu un uzdrošināšanās, kā arī liek uzņemties zināmu risku. Un tomēr – atbrīvošanās no nevajadzīgiem personības kompleksiem un drosme izmantot dzīves sniegtās iespējas agrāk vai vēlāk rezultēsies panākumos, pēc kuriem tiecamies. Protams, var būt mirkļi, kad šķiet, ka dzīves vienkārši ir par daudz, tomēr tieši tajā, kā arī spējā nepadoties taču arī slēpjas viss mūsu ikdienas krāšņums!

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !