Amerikāņu zinātnieki nupat nākuši pie secinājuma, ka ciešanu un baiļu ainu pieredzēšanai ir pēctraumatiskā stresa traucējumiem līdzīga ietekme. Nevajag nemaz piedzīvot šausmas "uz savas ādas" – pietiek, ja kļūsti par to liecinieku vai nonāc ciešā kontaktā ar upuri.
Virginia Tech Carilion institūta pētījumā atklāts, ka baiļu ainu vērošana izmaina informācijas plūsmu vērotāja smadzenēs. "Negatīva emocionālā pieredze smadzenēs atstāj pēdas, kas dara mūs daudz ievainojamākus," apgalvo šā pētījuma vadītājs, Virginia Tech Carilion asistējošais profesors Aleksejs Morozovs. "Traumatiskas pieredzes – pat fiziski nesāpīgās – var izraisīt garīgus traucējumus."
Pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTST) ir garīgi traucējumi, kas var rasties, piedzīvojot šokējošu, baismīgu vai bīstamu notikumu. Tūlīt jāpiebilst, ka lielais vairums cilvēku pēc šādu situāciju pieredzēšanas minēto sindromu neiegūst vis, taču 7–8 cilvēkiem no 100 sava mūža laikā ir piedzīvojuši PTST izraisītas problēmas, kas ievērojami pazemina dzīves kvalitāti – gan pašam, gan apkārtējiem.
Ļaunākais ir tas, ka PTST neapstājas pie ievainojumu, smagu saslimšanu vai teroristu uzbrukuma upuriem – tas var ietekmēt arī viņu tuviniekus, aprūpētājus un pat nejaušus ciešanu lieciniekus. Turklāt ne obligāti sekas izpaužas nekavējoties – tās var attīstīties pamazām. "Ir pierādīts, ka bērniem, kuri skatījās mediju atspoguļojumu par 11. septembra notikumiem, vēlāk pie smagiem notikumiem biežāk attīstījās PTST," atklāj profesors Morozovs. Savukārt daudzi pētījumi, kas veikti ASV bruņoto spēku struktūrās, apliecina, ka pēctraumatiskā stresa sindroms un depresija ir vienlīdz bieža parādība gan starp tiem karavīriem, kas reāli piedalījušies apšaudēs, gan starp tiem, kuri par tām tikai dzirdējuši.
Pētot grauzējus laboratorijā, Morozovs kopā ar savu kolēģi Vataru Ito nonākuši pie atklājuma, ka tiem grauzējiem, kuri bijuši liecinieki biedru stresam, izveidojušās daudz spēcīgākas atmiņas par baiļu pieredzi, nekā tas būtu normāli. Līdzīgi tas notiek ar cilvēkiem, kas kļuvuši par lieciniekiem traumatiskai pieredzei.
Balstoties uz šiem atklājumiem, zinātnieki pētīja, vai tā smadzeņu daļa, kas atbild par empātiju un citu cilvēku dvēseles stāvokļa izpratni (tā atrodas smadzeņu garozas pieres daļā), fiziski izmainās, redzot otra bailes. Mērījumi uzrādīja, ka novērotas bailes tīri fiziski izmainīja informācijas izplatīšanās ceļu, turklāt tā notiek arī tad, ja neesi bijis pašas baisās ainas liecinieks – pietiek, ka tu uztver notikuma upura ķermeņa valodu, izdotās skaņas un smaržu (ne velti mēdz teikt, ka bailes var saost).
Morozovs un viņa kolēģi cer, ka turpmākie pētījumi par šo tēmu ļaus atklāt precīzu pēctraumatiskā stresa sindroma veidošanās shēmu un palīdzēt to vismaz mazināt.
Ko varam darīt mēs? Pēc iespējas mazāk pakļaut sevi un savus tuviniekus šausmu ainām, ko tik bagātīgi piedāvā mediji un kino. Varoņu tēlošana var "atspēlēties" ar nervu sistēmas darbības traucējumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
